Sākums  > Izsaku viedokli  > Jūtas un prāts Iziet Ieiet
Izsaku viedokli
 Admina ziņojumi
 Pļāpu stūris
 Atziņas
 Jūtas un prāts
 Nerātnības
 Dalos priekā
 Sūdzos

Ikdienišķās rūpes
 Ģimene
 Ķēķis
 Māja un tehnika
 Pašdarinājumi
 Augi
 Dzīvnieki
 Mīluļu fotogalerija
 Palīdzība zvēriem
 Labdarība

Pieredzes apmaiņa
 Lasīju, redzēju, dzirdēju
 Ēstuves
 Veselība un skaistums
 Mistiķiem un ticīgajiem
 Ceļotājiem
 Darbs un izglītība
 Grāmatvežiem

Sludinājumi
 Maiņas punkts
 Dažādi
 Pērk
 Pārdod
 Īrē un izīrē
 Iepazīšanās
 Testa sadaļa

Laipni lūgti atpakaļ!

Mīļie lasītāji un rakstītāji, sākot ar 29.03.2010 SAP-forumā ir ieviesta reģistrēšanās.
No šī brīža forumu lasīt var visi, bet, lai veiktu ierakstus, ir jāreģistrējas kā lietotājam, norādot e-maila adresi un paroli. Jaunā sistēma neierobežo lietotāju vēlmi par konfidenciālām tēmām rakstīt anonīmi, tas ir - nikus arī turpmāk ir iespējams norādīt pēc izvēles, ar nosacījumu, ka netiek izmantoti citu lietotāju aizņemtie niki, kas ir redzami "Foruma niku statistikā".

Foruma niku statistika

Forumiešu horoskopu statistika

Foruma lietošanas noteikumi

Ieteikumus un sūdzības administrācijai, lūdzu, sūtiet uz mail@sapforums.lv

 Jūtas un prāts
 Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   28.08.2010 18:11

Tā vienkārši. Pēc 3.5 gadu kopābūšanas. Pamatojums - es vairs neko nejūtu, nejūtos piederīgs pie tevis. Dzirkstelīte pazuda jau teju pirms gada, bet palika ar mani tikai ģimenes ietekmes dēļ. Tagad esmu viena. Mūsu dzīvoklī. Ar mūsu dzīvniekiem. Ar mūsu mēbelēm. Tikai sirds tukša. Izlikšanās! Gada garumā! Bet es visu laiku dzīvoju kā pasakā, jusdamās mīlēta, aprūpēta, lutināta. Izrādās - viss bija izlikšanās. Tas sāp.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: tikai mieru
Datums:   28.08.2010 18:48

Kādu laiku būs baigi grūti pieņemt šo situāciju, sāpēs ļoti, tu plosīsies un domāsi. Tikai nedomā, ka tāpēc tu esi nulle - nekas. Tātad jūs nebijāt pa īstam viens otra cilvēki. Tu kaut ko mācīsies no šī visa, laiks dziedēs, ienāks tavā dzīvē kas jauns.
Tikai jāiztur šis laiks. Tu jau zini:

Pēc negaisa vienmēr būs saule,
Pēc nakts vienmēr – rīts

 Re: Viņš aizgāja
Autors: CPF
Datums:   28.08.2010 21:14

Nu, nu kāpēc uzreiz tā- "izrādās - viss bija izlikšanās." Kāda tur izlikšanās, vienkārši pieklājība. Ja nav dzirksteles, tas jau nenozīmē ka vajag pa rupjo izturēties...

A tādas lietas, kā sāpes ir pārejošas... vismaz akūtās, bet hroniskās... da čorts zin, kaut kad jau jāpāriet.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: tlusis
Datums:   28.08.2010 21:29

jā. forši. zini, mēdz aiziet arī pēc 7 gadiem. bez neviena vārda. Pateikt čau un aiziet. un viss. vairs nekā.

lielākā kļūda - izlikties, ka man nesāp, un uz mani tas neattiecas. Ka man arī tāpat forši. Tikai nemelo sev.
Raudi, psiho, tas ir normāli. Tad pāries. Gan jau būs labi. Ja būsi patiesa un izsāpēsi, būs labi.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Mashka
Datums:   28.08.2010 21:31

Zinu kaa tas ir...

Bet laiks dziedee visu...

Un labaakaas zaales pret ex..diemzheel (vai paldies Dievam) ir naakamais...kameer nav nakamaa, tikmeer mokies ar ex ..vismaz man ta bija...


 Re: Viņš aizgāja
Autors: Xsa
Datums:   29.08.2010 13:48

No pieredzes varu teikt, ka viss, kas notiek, ir uz labu - gan pēc kāda laika redzēsi!
Mashkai gan šoreiz nepiekrītu attiecībā uz nākamo kā plāksteri - reizēm labāk tikt ar sevi skaidrībā, bet katram jau savs. Visādā ziņā tagad Tu esi brīva jauniem un interesantiem piedzīvojumiem un attiecībām.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   29.08.2010 17:12

Šīs attiecības bija viss, ko es ebkad biju vēlējusies, par ko es jebkad biju sapņojusi. Tās bija ideālas. Tās bija pasaka. Neredzu vairs mērķi dzīvot, jo nav man vairs, pēc kā tiekties - ideāls jau bija sasniegts un zaudēts, nekas vairs nebūs pat tuvu ideālam, kam tad pēc tā tiekties, uz to cerēt, to gaidīt.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   29.08.2010 18:43

Attiecības nekad nedrīkst būt viss... Bet šitas viss pāries, a vien pati to nelolosi kā dārgumu...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Xsa
Datums:   29.08.2010 18:44

Ja attiecības bija viss, tad biji pazaudējusi pati sevi...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   29.08.2010 19:24

Ko mums butu macities no si?
Man divains skita sis: "Izlikšanās! Gada garumā! Bet es visu laiku dzīvoju kā pasakā, jusdamās mīlēta, aprūpēta, lutināta. Izrādās - viss bija izlikšanās. Tas sāp."
Isteniba neviens nevienu pa istam piechakaret nevar. Izliksanas ir redzama VIENMER. Iznemot, ja esi pilnigi neverigs. Un neverigums medz but iemesls kapec apnik, kapec dusmas, ka ta pa istam neinterese... Jo neveriga attieksme...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Camma
Datums:   30.08.2010 00:26

Nesaprotu, kā veselu gadu var neredzēt atsalumu? Nē, nē, nenosodu.
Vienkārši - nesaprotu.
Bija gadījums ģimenē. Vīrs vienā dienā sakravā koferi un aiziet. Ne vienkārši aiziet, bet pie citas. Kā var nesajust citu sievieti? Tur taču jābūt emocijām, smaržai, fluīdiem. Nu nezinu kam, bet noteikti sajūtamam. Ja nejūt, tad jau laikam tas otrs nav svarīgs - labi, ka man ir labi, bet kā tas otrs to manis "aplabināšanu" dabū gatavu - MAN nav būtiski, neinteresē. Kaut kas no rozā briļļu repertuāra... Iespējams, tāpēc arī bija TEV "ideālais variants", ka neredzēji to otro...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: siiiva
Datums:   30.08.2010 00:57

KAtras izjukušās attiecības mani bagātina, jo taisni pec šķiršanās man ir vairāk spēka un laika darboties ar sevi.
Izbaudi to.
tu esi Tu
apkārtējie Tavu dzīvi nedzīvos

 Re: Viņš aizgāja
Autors: rutta
Datums:   30.08.2010 07:53

Neviens cilvēks nav vērts, lai Tu jūgtos zemē!!!
Mīli sevi un ratā aizgājēju!

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   30.08.2010 09:18

Nu nejutu un viss. Tāpēc jau nesaprotu, jo parasti tieši es esmu tā, kas ātri atkož cilvēkus un ar kaut kādu intuitīvu sajūtu sajūt viņu. Šoreiz nekā.
OK, redzēju, ka pēdējā laikā viņš neiecietīgāks kļuvis, ātri aizkaitināms, bet visu norakstīju uz banku lietām, kā arī viņš to apgalvoja.
Bet te pēkšņi - es izlikos visu pēdējo gadu, no manis tas prasīja lielas piepūles...
Nu, nesaprotu, kā to visu, kas mums bija, var notēlot. Kā var notēlot mazus mīļus pārsteigumus, ko otram sagādā, nakts skūpstu uz pakauša, kad domā, ka guļu, pusdienu maizīšu gatavošanu uz darbu, lai vieglāk sagaidīt vakaru, dažādu saimniecības nieciņu izveidošanu vai iegādāšanos, lai sagādātu man prieku, kopīgu sirsnīgu smiešanos par mūsu jokiem vai iecienītām filmām, vienam otra kutināšanu līdz bezspēkam, mūsu talismanu joprojām krāšanu... Kā to visu var notēlot???

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 09:25

Ar ko forumi ir labi - katram sava doma. Piemēram, man nebūtu ienācis prātā nekas tāds, ko teica Camma un che guevare, es izlasu, padomāju un tik pabrīnos, kā viņi to redz... Tad nodomāju, ka viņiem laikam taisnība. Tad vēl kāds ko citu izsecinājis, hm, tas arī pareizi.
Beigās vispār neko nevar saprast. :) Es sākumā sliecos taisnvirzienā uz to, ka čalis nosacīti sliktais, jo izbeidza tā pēkšņi, bez signāliem. Tagad vairs nesaprotu. A signāli ta bija? Vai netika pamanīti?
Patiesībā ir par maz informācijas. Autore varētu piemest vēl, jo no tās kripatas neko dižu nevar izsecināt.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 09:27

Ā, kamēr es tūļājos, ir piemesta informācija. Domājam...
Nu, tā tēlošana varbūt jāsauc tā: viņš vismaz centās.
(izklausās drūmi)

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   30.08.2010 10:05

Tada dabiska reakcija, ja cilvis sak mainities - es ar mainos. Resp. tada dabiska reakcija, ja jamais mainas, butu - vins vairs nav man visa pasaule, man paradas ari citas lietas un intereses. IMO saja gadijuma bija uzvedibas izmainas, bet autore turpinaja sevi pierunat, ka tikai vins ir visa pasaule... Nu nevajag to darit.
btw To uzmanibas apliecinajumu sadalu es ar nesaprotu.
Vobsem sis klasisks stasts kapec padomi no malas ir grasa verti - izstastits ir tikai tas, kas autori piekeris, bet pilna bilde nav zinama un ir butiski savadaka. Jo autores izklasts izskatas divains un aizdomigs....

 Re: Viņš aizgāja
Autors: reno
Datums:   30.08.2010 11:14

Bet varbūt aizgājējs mazliet samānījās par to gadu? Lai vieglāk attaisnotos?
Var jau būt,ka tās mīļuma izpausmes kādu laiku jau bija mazliet rutinētas,bet ne jau ar sakostiem zobiem bučoja!
Tādēļ autorei nevajadzētu pārmest par slikto fluīdu nejušanu,to vnk nebija.
Cilvēkiem jau arī ir tieksme zibenīgi izslēgt no apziņas nepatīkamo,tā,ka paši pēc mirkļa aizmirst.

Autorei -viss, kas notiek, ir uz labu.Manā dzīvē tas 100% piepildījies

 Re: Viņš aizgāja
Autors: harisa
Datums:   30.08.2010 12:57

jaa, saprotu kaa juuties..., vai ir kaadas domas kaapeec taa notika ?
Jebkuraam attieciibaam ir jaattiistaas, vai bija jums kopiigi meerki, idejas ?
tevi apmierinaaja visss.Stagnaacija. Minaashanaas uz vietas.
Iespeejams vinsh nobijies, jo talaak logiski vajadzetu buut laulibai, kaazaam.
Bet vispaar, ja jau viss bija tik labi, nogaidi, pieveersies tieshi sev. Izmanto sho vientuliibas laiku kautkam interesantam, ko nevareeji atlauties atieeciibas, jo arii taas prasa laiku.
un skaties ,vai tik pec kaada laicina neraapo atpakal:)))
Jo, ja attieciibas kaa saki bija , ideaalas, latina pacelta augstu un vina nakoshaa partnere var arii nebuut istaa. Varbut uz kadu laiku.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   30.08.2010 16:21

Tur jau tā problēma, ka jau attiecībās varēju atļauties darīt visu interesanto un to arī darīju. Nav nekā tāda, ko tad nevarēju, bet nu lūk varēšu darīt. Un tāpēc arī vairs nav mērķa. Nedz pēc labākām attiecībām. Nedz pēc kaut kā nepiedzīvota. Nedz pēc laika veltīšanas sev. Jo tas viss jau ir bijis. Un zaudēts. vairs nav nekā :(

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Xsa
Datums:   30.08.2010 16:29

(c) vairs nav nekā :(
A Tu pati vēl esi? Ja jau raksti, tad laikam jau jā...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   30.08.2010 17:10

Nav tikai viņa blakus, viss pārējais taču ir palicis..

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   30.08.2010 17:46

>dr
Tu par dzivokli, auto, velasmazinu, adas divanu un plazmas TV?..8D

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   30.08.2010 18:01

Un ko tas dod, ka esmu, ja nekā cita vairs nav? Viss, par ko sapņoju, uz ko tiecos, ko būvējām kopā... nekā vairs nav.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   30.08.2010 18:06

>:(
Bankieri to sauc par vaju risku diversifikaciju.... Tapat ka bankai, cilvim ar vajag vairak ka 1 sferu kur izpausties. Preteja gadijuma cilvis ir nelidzsvarots un loti paklauts riskam. Smagaka versija ir alkoholikis vai gambleris.
Ta ka cel vien augsa noraktas sferas (gan jau bija pirms 3,5 gadiem), jeb mekle jaunas ja intereses mainijusas. Un turpmak nelaujies tas norakt...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 18:29

Aha, neturēt visas olas vienā grozā.
Jā, bet sievietes pārsvarā sliecas identificēt sevi ar attiecībām un nevar justies īsti laimīgas, ja to nav vai tās ir neveiksmīgas.
Man liekas, tā vienkārši iekārtots, tas ir diezgan dabiski. Ja kāda sieviete veiksmīgi vai vīrišķīgi izpaužas citās sfērās, tad viņai to atgādina: "Viņa kompensē". "Viņa sublimē". "Tā nav sen dabūjusi". "Viņai neviena nav, tāpēc tā ņemas." "Tā nav sieviete, tas ir vecis". "Re, bērnu nav, tad nu auklē sunīti". "Pašai nekā nav, lien citu dzīvēs". Pilns nets (un ne tikai) ar šādiem komentāriem. Es zinu, ka dažas sievietes man iebildīs, bet pārsvarā tā ir taisnība, un tas nav nekas slikts: vairums sieviešu vēlas partneri, ar ko kopā būt laimīgas. Arī man tas ir svarīgi, tā tiešām ir daļa no manis, neiešu jau melot. Nekas cits tā īsti to aizstāt nevar.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   30.08.2010 19:04

>YTC
Pievers uzmanibu nelielai atskiribai textos:
> "...nevar justies īsti laimīgas..."
un
>".. nekā vairs nav..."
Un izpausmes citas sferas nebut nav vajadzigas ne viriskigas, ne jaudigas. Pietiek ar normalam, lai interesu apvarsnis automatiski tevi balansetu ja kada no sferam uzkartos.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 19:31

che
Neviens no salīdzināmajiem tekstiem nav uzskatāms par absolūti eksaktu, tie tik tādi mēģinājumi izteikt neizsakāmo. :)
Nu, es domāju, ka tās nav interešu sfēras, kas notur izmisušu sievieti. Parasti tas ir pienākums, kam esi piesiets: bērni, tuvinieki, darbs, mājdzīvnieks, kaut kas tāds. Atļauties norauties var tikai brīvs radījums, pārējiem gribot negribot jāpietur savs braucošais jumts un jādisciplinējas. Nu, par sevi es zinu, ka kraha gadījumā keramikas pulciņš vai joga būtu tikai vāja sublimācija... Bet nu galā jau ar to tiktu, kas tad cits atliktu. :)
p.s. tu esi ievērojis, ko visu sāk darīt sievietes, kas nerod piepildījumu attiecībās? Visas tās prominences, ko intervē žurnālos? Un ne pusi no tā viņas nedarītu, ja viss būtu ok.
Nebūtu laika iet uz ezotērikas kursiem & co. Da i nebūtu vajadzības.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   30.08.2010 19:33

che

Arī :D

Bet vispār biju domājusi par laiku sev un visādu interesantu lietu darīšanu. Sākumā- kaut vai lai kompensētu, vēlāk ieiesies :)

Pilnībā sevi identificēt ar attiecibām un bla bla bla ir atkarības pazīme, nevis sievietes būtība... Nu- kā vecim alkoholisms, piemēram, kad bez tā ar vairs nu nekā cita nav...

Cilvēks no malas laimi neiedos, ja pašā tās nav...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 19:45

dr

Bet arī pretējā galējība padara visu bezjēdzīgu. Pilnīga neatkarība tāpat kā pilnīga atkarība. Tad jau nevienam nevienu nevajadzētu. Taču tā arī nav, par laimi.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   30.08.2010 19:57

...skatoties ko traktē par pilnīgu neatkarību... ja jēga ir tikai kopdzīvē, tad jā- šim indīvidam viss cits šķiet bezjēdzīgs...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 20:07

Nuja. Cilvēki ir dažādi, tā viņi radīti. Instinktus ar loģiku pārvarēt nevar.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   30.08.2010 20:14

Jā, esmu atkarīga no attiecībām, neesmu nekad bijusi un visticamāk arī nekad nebūšu pašpietiekama. Man pilnai laimei ir vajadzīgs vīrietis, kuru mīlu un kas mīl mani, un viss pārējais tiek pakārtots šīm attiecībām. Jā, es ātri un diemžēl sāpīgi pieķeros cilvēkam, kurš parāda, ka mani mīl. Es to apzinos un atzīstu. Bet tas nerisina problēmu. Es nespēju būt citādāka, lai arī kā pati uz sevi par to dusmotos un reāli varbūt apzinātos, ka esmu forša arī bez tā vīrieša blakus. Tomēr es neesmu. Pietiekami ilgi esmu bijusi viena, kā piektais ritenis vazājusies līdzi draudzenēm vai māsām ar viņu otrajām pusītēm, lai saprastu, ka tas tikai dzen mani izmisumā un depresijā, nevis liek justies spēcīgai interesantai sievietei. Kad man bija attiecības, man bija spēks darīt to, kas man patika. Es spēju būt ideāla darbiniece, paspēju radiem sarakstīt skolas darbus, paspēju izglābt pāris dzīvniekus, noorganizēt pasākumus, visu... Es sevi realizēju pilnībā, jo jutos vērtīga. Jutos mīlēta un tāpēc vajadzīga un arī tāpēc varbūt visur paspēju visu izdarīt. Tagad man nav spēka nekam. Nav gribēšanas. Ja man nebūtu mūsu (nu jau manu) mājdzīvnieku un mazo kredītu, kas tomēr ir jāatmaksā, iespējams, es vairs nemocītos un nelūgtu padomu, nedalītos izjūtās ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, bet.. Es saprotu, ka šobrīd man ir jāpaliek pie nu jau saviem dzīvniekiem, jo viņus jau kāds ir nodevis. Kaķis visu uztver daudz maz vienaldzīgi, bet suns neēd jau trešo dienu, tik skumja guļ un nenāk pat pie manis, kad saucu. Tas viss dzen tikai vēl lielākā izmisumā.
Ir viegli ieteikt atrast citas intereses, jēziņ, cik pati daudz reižu to neieteicu draudzenēm un paziņām. Kad pati biju laimīga, mīlēta, lutināta. Tikai tagad saprotu, ka nav jau spēka tām citām nodarbēm. Nav spēka pat izdzert šampi un aizmirst. Nav pat spēka vairs raudāt, jo acis aizpampušas un galva no sāpēm plīst pušu.
Esmu šķīrusies arī agrāk, t.s. jaunības gados. Esmu raudājusi, kad kāds ir atradis citu, izvēlas bijušo, uzskata, ka viņu nenovērtēju, vai vienkārši , ka esam pārāk dažādi, lai būtu kopā. Jebkura pamešana ir bijusi nepatīkama un pieradums vairāk vai mazāk licis domāt par aizgājušo vēl kādu laiku pēc šķiršanās. Tomēr tā, kā tagad, nav bijis nekad. Tik sāpīgi, tik pazemojoši, tik bezcerīgi...
Agrāk, kad beidzās kādas attiecības, es pati sevi mierināju, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu, un nāks labāks, nāks īstais. Tagad bija īstais. Nekas vairs nenāks. Un tas padara šo situāciju tik bezcerīgu.
Turklāt neviens no iepriekšējiem nekad nav teicis, ka mūsu attiecības bijušas tikai izlikšanās, un ka pēdējo gadu kādam būtu bijis jātēlo, ka viss ir forši, ka mani mīl, un viss, kas man tik ļoti daudz nozīmēja, jādara ar piespiešanos. Tas pazemo.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   30.08.2010 20:24

.....nuu, to pazemošanu Tu pati izdomā un pati no tā ciet... Ja gadu nejūt, ka otram nav ok, tad es teiktu, ka liela daļa ilūziju un fantāziju tais attiecības bijušas... mācība priekšdienām...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   30.08.2010 20:37

Viens no dzīves skaistumiem ir tas, ka nevar zināt, kas būs.
Gan tu redzēsi. Necenties tagad par vari kaut ko panākt, vienkārši papeldi pa straumi un atslābinies. Melnais humors arī nav slikta lieta, man palīdz ļoti... Koncentrējies uz citām lietām pašlaik. Brīnumi notiek, ja viņus neaizbaida ar saspringtu gaidīšanu. Lai tev veicas. (veiksies, es zinu)
Čau tagad.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 09:09

dr, 9 mēnešus no tā gada viņš bija prom, strādāja ārzemēs, nebija blakus. Tomēr visas sms, skaipošana, vēstules... tajās patiesi nejutu tēlošanu. Tajās runāja par mani kā vismīļāko cilvēku, lietoja tikai mūsu kopīgos izteicienus, runāja par nākotni, kad kaut kad visi četri brauksim kopā prom, viņš atsūtīja naudu, lai saliktu mūsu dzīvniekiem čipus..
Šos pēdējos mēnešus, kad viņš bija mājās. Kā jau iepriekš rakstīju, vienīgais, kas bija, bija lielāka neiecietība kā iepriekš, bija nervozāks, bet viss tika pamatots ar banku lietām + ka šeit Latvijā nav darba. Turklāt kurš pāris kaut nedaudz nestrīdas? Es tikai centos palīdzēt un lieki nelīst virsū.
Tomēr neskatoties uz mazajiem burkšķu brīžiem, viss pārējais bija, kā vienmēr. Un ne jau tikai manas ilūzijas. Nu, nevar notēlot visu to mīļumu, kas no viņa nāca, rūpes, ar kādām viņš par mani rūpējās, mazos pārsteigumus, ko sagādāja. Var sakostiem zobiem pateikt es tevi mīlu, bet nevar to notēlot darbos. Un tieši tāpēc, ka viss mums bija tik skaisti, esmu tagad pat vairāk kā neizpratnē un nespēju ar to sadzīvot.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Rudmate
Datums:   31.08.2010 09:24

Bet varbūt viss ir pavisam savādāk? Tas jūsu pēdējais gads ar visiem pārsteigumiem un mīļajiem sīkumiem arī varēja nebūt VISS melots.Vīrietim tā domāšana ir krietni savādāka , nekā mums- dāmām. Un uz šitādu ,perfektu tēlošanu tik reti kāds ir spējīgs, ka gandrīz to versiju var atmest kā fantastikas cienīgu. Jēga kāda no tādas izdarības- tēlot sazin ko- kā vārdā?Lai dabūtu seksu un kotleti nevajag nedz tērēt tik daudz garīgo un fizisko spēku, nedz laiku. Drīzāk varēja būt tā- čomam kādu laiku bija okey, tad kaut kas notika- satika citu dāmu, samīlējās, sagribējās- un širmis aizgāja ciet. Lai mūsu autorei nerastos iespaids, ka vēl ir iespējama salīgšana , tad pateica to smagāko, ko varēja iedomāties.Vai arī palika gana smagi ar tik ļoti mīlošu cilvēku- nu nobijās čoms no tās atbildības..Galvenais tagad ir tikt ar sevi skaidrībā un mazliet iepauzēt- tik lielas emocijas prasa arī atpūtu nervu sistēmai.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 10:03

Viņš apgalvo, ka cita sieviete šeit nav iesaistīta.
Īstenībā vēl sāpīgāku visu šo lietu dara fakts, ka pēdējie divi mēneši bija tik īpaši jauki, ka es gaidīju bildinājumu, nevis paziņojumu par šķiršanos.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: No malas
Datums:   31.08.2010 10:12

Vispirms izsaku līdzjūtību. Es varu tik iedomāties tavas sāpes.
No malas izskatās, ka sāpes tev ir pārāk lielas un pati galā ar šķiršanos, kuru pat izskatās, ka neesi vēl pieņēmusi, netiksi. Lai nesabojātu savu veselību (gan fizisko, gan garīgo), vai vēl ļaunāk - nenodarītu ko savai dzīvībai, pat ļoti iesaku aiziet pie psihologa. Pēc tik nozīmīga, svarīga un mīlēta cilvēka un tik lielisku attiecību zaudējuma IR nepieciešama palīdzība no malas. Jo ātrāk jo labāk! Ja nevari atļauties psihologu, kaut piezvani Skalbes krīzes centra uzticības telefonam. Man gan liekas, ka viņiem bija arī bezmaksas psihologa konsultācijas, ja nemaldos.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: harisa
Datums:   31.08.2010 10:23

Ja jau vinsh bija tik labs un ideaals, ko tad kadu beernu nedzemdeeji no vina. Butu vismaz kas vairaak no shiim briinishkiigajaam attieciibam, nekaa tagad.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: minx
Datums:   31.08.2010 10:29

iz pieredzes, vīrietis dara mīļas jaukas lietas, kad jūtas vainīgs - izpērk vainu sevis priekšā. Esi droša, ka viņam nav cita atradusies? Vabūt pa tiem 9 mēn. kāda cita parādījās; atbrauca mājās, domāja, ka tiks pāri tai otrai sievietei, centās būt mīļš kā parasti vai varbūt vēl vairāk kā agrāk, jo jutās vainīgs, bet beigās saprata, ka nē, nepavilks.

Par tām ideālajām attiecībām - nav tādu, ja liekas, ka tādas ir, tad neredzi patiesību, mīli vīrieti, kura nav. Bija man vīrietis - likās sapnis, es viņam atdevu visu sevi, viņš bija kā švamme, kurā es iesūcos, viņam laikam palika garlaicīgi no tādas manas integrācijas, kas to lai zin; redzēju, ka viņš sāk attālināties, līdz visbeidzot izšķīrāmies. Jutos nedzīva, raudāju katru dienu, katru rītu cerēju saņemt kādu ziņu no viņa, 1001 lieta atgādināja par viņu, ne vien no personīgajām mantām, bet kaut vai tramvajs. Tā bija elle 3 mēnešu garumā, līdz sāku pamazām atgūties. Palīdzēja daudz darba, draugi, apziņa, ka viņš nebija īstais, ja nav mani mīlējis līdz galam, ja ir padevies, ja ir atteicies no manis, ja es viņam nešķitu gana laba. Bet pa vidu bija etapi: dusmas uz viņu, par pazemošanu, tad vainas apziņa, ka neesmu bijusi gana laba viņam, ka neesmu paspējusi izglābt mūsu attiecības, tad atkal dusmas, kā viņš tā varēja, visilgākais bija piespiest sevi veikt attiecību bilanci un visbeidzot piedot vīrietim.

Neaproc savu nākotni, neaizveries cilvēkam, kas mīlēs Tevi un pieņems Tevi visa mūža garumā, tikai tāpēc, ka viens ir nolaidis rokas, nav gribējis censties, nav uzskatījisi par nepieciešamu kopt kopīgu mīlestību. Tāds nav īstais cilvēks, īstais ir tas, kas vēlas Tevi mīlēt (un dara to) visu mūžu.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 11:13

Bērnam īsti nebijām gatavi ne viņš, ne es. Gribējās nostāties uz kājām, padzīvot sev, izbaudīt mīlestību un tad dibināt ģimeni. Lai būtu kopīgi, par ko rūpēties, paņēmām sunīti no patversmes, kas kopā ar manu kaķi tad arī kļuva par mūsu bērniem.
Aizpagājušajā gadā tomēr gadījās, ka ar visu izsargāšanos paliku stāvoklī. Visticamāk es būtu izlēmusi par labu bērna nelaišanai pasaulē, jo ne finansiāli, ne morāli tam nebiju gatava, tomēr bērns pats visu nokārtoja. Atklājās, ka tā ir ārpusdzemdes grūtniecība. Tā kā grūtniecību nepieļāvu, nekādu sūdzību nebija, uzskatīju, ka darba stresa un pārslodzes dēļ nojucis cikls. Tā visa rezultātā bērnam bija jau 8.nedēļa, viņš bija smuki ieritinājies olvadā kā uz palikšanu, bija jau izveidojusies sirsniņa. Tika sasaukts ārstu konsīlijs, visi kā viens pavēra muti, kā tik ilgi? kā tik vesels? kā bez komplikācijām? Bet skaitījās dzīvībai bīstami, jo varot pārplēst olvadu, tā nu jebkurā gadījumā olvads ar visu bērnu tika izņemts. Pēc tam gan drusku sabruku, jo, lai arī bērnu negribēju, nespēju samierināties ar domu, ka viņš par katru cenu bija gribējis nākt pasaulē un izdzīvojis tur, kur bija sagadījies palikt. Tomēr draugs mani visu laiku atbalstīja, mīļoja, mierināja. Mums bija mūsu dzīvnieki, mēs bijām viens otram.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 11:22

Par citu.
Es vairs ne par ko neesmu droša.
Kad sākām draudzēties, abi bijām tie, kurus iepriekšējie partneri bija krāpuši, tāpēc jau sākotnēji vienojāmies, ka tiklīdz kādam no mums parādīsies cits, mēs atklāti to pateiksim, nemelosim. Es uz šo norunu arī visu šo laiku paļāvos.
Papildus visam vēl tas, ka es viņa ģimenei patiku. Pēc drauga vārdiem viņš visu šo laiku tēlojis, ka viss ir ok, savas ģimenes dēļ, jo viņi nav gribējuši, lai viņš ar mani izšķirtos. Ārzemēs viņš dzīvoja un strādāja kopā ar māsu. Tā kā iespējamība, ka viņam bija kāda cita un viņš to slēpa no māsas, ir diezgan niecīga, manuprāt.
Vienīgi tas, ka jā, patiku viņa mammai un tētim, bet īsts kontakts ar viņa māsu mums tā arī nebija izveidojies, mūsu attiecības bija neitrālas. Tomēr nedomāju, ka tik neitrālas, lai viņai būtu vienalga, ja draugs tur dzīvotu citu dzīvi, kaut šeit viņu gaidīju es.
Es nezinu.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Virtozaurs
Datums:   31.08.2010 11:53

9 mēnešos mierīgi var uzģenerēties ideālais mīļotās virtuālais tēls, kas pēc atgriešanās izšķīst un mēģinājumi censties sajūtas restaurēt neko nelīdz. Neizturējāt pārbaudījumu ar laiku un attālumu.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Õ
Datums:   31.08.2010 12:05

:(
Man šķiet, ka tu esi mana radiniece. Vismaz dvēselē noteikti.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   31.08.2010 12:38

Lai vai kā- ja gribi šo apakļam, tad nekas neatliek kā sēdēt un smuki izskatīties un muļķības nedarīt. Pareizi pamests vīrietis ir kā bumerangs- atgriežas. Naudas trūkums vīrietim var būt gana liels stresors, lai pieņemtu impulsīvus lēmumus. Vai nav vēl kas apakšā- tas nu zināms tikai jums pašiem...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: bite
Datums:   31.08.2010 12:59

Lielākajai daļai nebūt nav svešas tavas izjūtas.
Tas sāpju dziļums un izmisums.
Tikai jautājums, ko tu ar to gribi iesākt. Ir tik daudz cilvēku, kuri tā arī mīlestību neiepazīst. Īstu, dziļu. Nu ne vienmēr viss abpusēji ir kā pa diedziņu.
1. Izjūti pateicību par to, kas tev tika dāvāts. Arī es kā mazs bērns gribu kliegt - vēl, vēl, kāpēc tik maz? Iedomājos cilvēku ratiņkrēslā, kuram saka - uz vienu dienu varēsi staigāt. Viņš neizmantotu šo iespēju?
2. Ja esi pārliecināta, ka šī bija mīlestība, nepieļauj, lai tavas izjūtas pārvērstu visu duļķēs un paliktu tikai mieles.
Kad greizsirdība, pamestība, dusmas, bezspēcība jebkā ietekmēt radušos situāciju mijas ar atmiņām, vēlmi pieglausties, sajust, milzu cerībām un atkal sāpēm. Pēc kaukšanas spilvenā vienu rītu atmodos ar vienu teikumu galvā - sūti viņam savu mīlestību.
Apbrīnojamā veidā tas nomierināja. Tas, kas bija, bija fantastiski skaisti, kurš lai zina, kas notiks nākotnē. Tāpēc, ka bija tik labi, negribu to sabojāt ar mielēm. Tūkstošiem reižu atkārtoju šo teikumu, dīvaini, tas nomierina, jo tad manī ir tikai pozitīvas emocijas. Vienlaikus nevaru domāt par slikto un mocīties un ir vienalga, viņam to vajag vai nē. Man to vajag, lai sevi nesagrautu. Pozitīvas enerģijas plūsma.
Tas mani attur no raudāšanas uz viņa sliekšņa, asarainiem telefona zvaniem ,žēlabainām vēstulēm vai citas kādas uzbāzības. Iestājas miers, kaut uz mirkli miers.
+ Darbs, daudz fiziska un garīga darba.
3. Sāc vairāk palīdzēt citiem, jo tagad zini, kā ir, kad sāp. Nesavtīgi, mīļi, mierīgi. tas arī sniegs gandarījumu.
Mīlestībā cilvēks ir diezgan egoistisks,visu laiku kaifo par SAVĀM super izjūtām, bišķi aizmirstot citus.
Būs labi. Viss tev būs labi.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   31.08.2010 14:18

>YTC
A tev ko nepietiek atkaribu? No apgerba brenda, no auto krasas, no desas skirnes, no stereotipiem, no SAPa...utt? Nafig vel vienu atkaribu? Manuprat pareizais modelis ir savstarpeji papildinosa, ieintereseta lidzaspastavesana. Savu es zaudet nevajag. Un nejauc kompromisus ar atkaribu

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 15:51

Bite, varbūt domāt par viņu kaut ko sliktu tagad būtu tieši labi? Taču es atceros tikai to labo, kas mums bija, atceros tikai to, cik viņš bija mīļš, rūpīgs, gādīgs vīrietis, kā jutu, ka viņš mani mīl. Un tas sāpes nemazina, bet dara tikai lielākas. Iepriekšējās šķiršanās bijušas no puišiem, ar kuriem attiecībās esmu jutusies nospiesta, nenovērtēta, nemīlēta, tiku krāpta u.t.t. Es varēju vainot viņus, dusmoties uz viņiem un viss bija relatīvi viegli. Tagad man ir bijis mans sapņu vīrietis, man nav viņu, kur vainot, izņemot par izlikšanos, bet tur vairāk man ir neizpratne un nožēla uz sevi, kā ko tādu varēju pieļaut, nevis viņa vainošana. Tāpēc ir tik grūti. Atteikties no sliktām attiecībām ir viegli, saprast, ka beigušās vienkārši lieliskas attiecības - neiespējami.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   31.08.2010 15:54

Šobrīd skumdina viss.
Šorīt nākot uz darbu, astē saņemtiem matiem, ar lokiem zem saraudātām acīm un ar kosmētikas knipucīti uz sejas, man pretī nākošais vīrietis uzsmaida un saka - ti klasno vigļeģiš. Jauki. Bet smaida vietā es tikai izplūdu asarās. No sava vīrieša to vairs nedzirdēt...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: bite
Datums:   31.08.2010 16:21

Ar to , ko teicu - nedomāju "domāt slikti" vai "domāt labi". Tas nozīmē negremdēties atmiņās, nešaustīt sevi, nepieķerties cerībai kā pēdējam salmiņam, nevienu nevainot - ne viņu, ne sevi.
Kaut kā šī teikuma atkārtošana (skaļi/pie sevis/vizualizēšana domās)palīdz man izvest sevi no tā stāvokļa, pēc kura sākas sabrukums. Nomierināt domas, jūtas. Un kaut kas tāds gaišs rodas sirdī. Atkārtojot šo teikumu ( katram savi varianti)spēju nedomāt neko citu, kā tikai to, ka dodu/sūtu savas labās jūtas, lai tās viņu pasargā, nu tā bez jebkādiem nosacījumiem.
Neko citu neatceroties un nebrēcot, cik žēl sevis.

Nu labi, izklausās murgaini. To nesapratīs neviens, kurš pats nav piedzīvojis, kādā bedrē vari atrasties. Un baigā dusma uznāca uz sevi - tev pasniedza dāvanu, pēc kuras tā biji ilgojusies un tu tikai brēc - kāpēc nebija lielāka, kāpēc tik sarežģīti un ne uz mūžu? Vēlos justies pateicīga par to.
Kāda sieviete reiz teica - nevajag, pēc tam tikai zaņķis. Bet es to nepieļaušu, lai pati pārvērstu zaņķī to, kas mani darīja laimīgu. I varbūt, ka vēl darīs, ja būšu prātīga un skaista meitene :))))

 Re: Viņš aizgāja
Autors: krējumķērne
Datums:   31.08.2010 19:15

Izskatās, ka kādam šeit makten žēl sevis. Tas ir dabiski pēc izjukušām attiecībām, taču der atcerēties, ka aiziet tikai tie cilvēki, kuri bija paredzēti mūsu dzīvē tikai uz kādu laika sprīdi. Tajā brīdī viņš bija Tavs cilvēks, nu vairs ne, jo savējie neuzmet. Grūti no malas pateikt, cik liela daļa bija viņa mīlestības un cik Tavas iedomas, jo esot tik ļoti atkarīgai no attiecībām un vīrieša ir viegli aizmālēt sev acis. Atliek novēlēt vairāk pašapziņas, drosmes un pašvērtības nākotnē. Būs ok :)

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   31.08.2010 20:42

che

tā nav TĀDA atkarība, tā ir drīzāk būtība, eksistences veids, ko ar prāta konstrukcijām nevar ietekmēt. Tikpat labi tu vari augam pateikt, lai viņš negriežas pret sauli, ka tāda atkarība no gaismas nav vēlama. Cilvēks sev vispār daudz ko spēj iestāstīt, dzīvnieki gan paši sevi nemāna.
Nu, un vēl tas, ka vīrieši no Marsa, siev. no Venēras.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: dr
Datums:   31.08.2010 21:05

Ir ir, ir tā TĀDA atkarība... īpaši raksturīga sievietēm...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: vecinja
Datums:   31.08.2010 22:54

Vai tas pjedestāls nebija biku par augstu, uz kura tu viņi biji uzcēlusi?Cilikam dažreiz apnīk būt eņģelim otra acīs.
Che ļoti labi pateicis:"Manuprat pareizais modelis ir savstarpeji papildinosa, ieintereseta lidzaspastavesana. "
Negribu tev piekrist, kad saki, ka tāda nu esi - atkarīga no attiecībām un citādi nevari.Protams, tas prasa laiku, bet stāvēt uz savām kājām varbūt tomēr ir patīkamāk?Bet tagad vari ļaut sev paraudāt un paskumt un nekaitētu arī profesionāla palīdzība.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 09:17

Es negribu būt vēsa aprēķina sieviete. Kad mēs sākām satikties, viņš norādīja, ka tieši tas viņu manī piesaistīja, ka biju sirsnīga. Attiecībās arī es pati sev tieši tāda patīku, jo tāpēc mūsu attiecības līdzinājās pasakai. Mēs abi viens otru papildinājām, mums viss bija kopīgs...
Tas sāp vien tad, kad attiecības tā pēkšņi, turklāt neizprotamu iemeslu dēļ beidzas.
Un nedomāju, ka būtu viņu uzcēlusi pārāk augstu. Viņš bija tā vērts...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: Rudmate
Datums:   01.09.2010 09:57

Zini, pirmajā brīdī pēc liela šoka tā ir, ka saskatīsi tikai to labo. Un pa pieri dabūs jebkurš, kurš pateiks , ka Tavs vīrietis nu nebija nekāda saule debesīs. Tas ir normāli.Tikai- būt patstāvīgai, domājošai un arī mazliet kritiskai nebūt nenozīmē to pašu, ko - aprēķina sieviete. Sevi ir jāsargā un jāsargā vispirmāmkārtām pašai, tas nav nekas tāds , ko būtu jānosoda.Varbūt tomēr varēsi paskatīties uz notikušo arī no cita viedokļa- kā uz pieredzi un iespēju citreiz nerāpties uz šiem grābekļiem.Un apdomājot- kaut kādi signāli jau tika Tev raidīti- viņš kļuva nervozs, neiecietīgāks, tātad- kaut ko jau pamanīji.Saprotu, ka ticēji tam, ko čoms teica- par naudām un bankām.Bet vai tad nerunājāt par to, kā risināt šīs problēmas, nebiji lietas kursā par to- kādas tad īsti tās problēmas bija ar naudu, piemēram?Un kā jūs satikāties, kas viņa dzīvē bija pirms jūsu attiecībām?

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   01.09.2010 10:02

btw Ieteiktu nemt vera ari tadu apstakli: Ta atkaribosanas, tapat ka jebkura ziedosanas, faktiski ir manipulacija ar otru cilveku, jo "Es no tevis esmu atkariga". Tapec "nedari to un to un to. Dari to, ko gribu es". Vispaba apnik sadi ierobezojumi un metodes.
Vel arvien uzskatu, ka stavesana uz savam kajam ir godigaks un dzivotspejigaks modelis.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: sleepnis
Datums:   01.09.2010 10:14

rezumee, kaa teikts -nav gruuti sievieti dariit laimiigu, bet gandriiz neiespeejami pasham pie tam buut laimiigam.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   01.09.2010 10:50

Nu, es vairāk par to, ka ļoti daudziem dzīvot intensīvās, siltās ir vienkārši kā elpot, viņiem vajag to visu cieši klāt, un viņi to neviltoti izrāda. Tiem, kas tādi nav, tas var šķist apgrūtinoši. Kas jau ir rafinētāks, viltīgāks, tas iemanās ar savām jūtām apieties un vismaz slāpēt uzkrītošākās izpausmes, lai nekļūtu apnicīgs. Vēl var palasīties gudrības un pavirši pieslieties budismam, atkārtojot: "nevajag pieķerties, nevajag pieķerties..." Ja nu kādam tas ir mierinājums.
Tak mēs esam tik dažādi, bet to aizmirstam un tik staigājam apkārt ar savām Prokrusta gultiņām un liekam katram klāt. :)
P.S. Atkal palasījos un sāku domāt, ka džeks tiešām ieķēries citā feminā.

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   01.09.2010 10:51

laboju: intensīvās, siltās attiecībās

 Re: Viņš aizgāja
Autors: che guevare
Datums:   01.09.2010 11:12

>YTC
Efektivi izmantojot laiku, intensivas, siltas attiecibas pilnigi iespejamas ari bez visas dzives norakstisanas zem tam. Vnk esiet radosi, dzivi un ieintereseti...

 Re: Viņš aizgāja
Autors: YTC
Datums:   01.09.2010 11:28

che
Jā jau jā. :) Kāpēc tu māci MANI? Es taču nerunāju par sevi! :)
Vai tad mēs neapspriedām to autores gadījumu? Es tik saku, ka, pazīstot cilvēkus, saprotu, kā tas var būt. Un vispār te runa varētu būt vairāk par to, kā pārdzīvot pilnīgi normālās sēras.

 Re: autorei
Autors: bite
Datums:   01.09.2010 11:45

Mīļā sirds, tā gribētos tev pateikt ko mierinošu.
Nu taču esi un turpini būt sirsnīga un mīļa! Ne citu, bet sevis dēļ. Un sāc sevi mīlēt. Tādu, kāda esi. Pretīmnācējs tev izteica komplimentu, bet tu sevi negribi tādu saskatīt. Koķetēšanu ar "dzīvot negribas" izbeidz, zini , tas var tikt ņemts nopietni un var nebūt "ātri un skaisti", bet ilgi, smagi,nu vispār , nedod Dievs!
Ikviens cilvēks ir kaut kā vērts, bet ideālu, kā jau teica, nav.
Nu negaidi izmisīgi to absolūto ideālu un ar noteikumu - "kā pasakā" un "līdz mūža galam". Kā saka, nevajag debesis tricināt ne ar savām šaubām "nekā tāda vairs nebūs" , ne ar pieprasīšanu "cerēju, ka tā būs līdz mūža galam". Tev jāpadomā, kāpēc ir tā, kā ir šodien.
Jums taču bija tā izšķirošā saruna. Tad taču arī kaut kādus iemeslus viņš pateica.
Kas nu ir pavisam noteikti - vīrietis necieš, ja saplūsti ar viņu, pārlieku pieķeries. Zinu, man pašai ir šī tieksme ar cilvēku, kurš dārgs. Nu nevajag viņam, ja izliec sevi visu kā uz paplātes, kur nav vietas noslēpumam,attīstībai, negaidītiem pavērsieniem. Tas garlaiko, apgrūtina. Doma "es tevis dēļ tā ciešu un tāda arī izskatos" 99% vīriešu liek mesties prom zibens ātrumā.
Ja nezini, kā ķerties klāt savam iekšējam"es", sāc ar ārējo. Piespied sevi izskatīties labi. Izmet nevajadzīgās atmiņas, mīļlietiņas, pārkārto mēbeles. Vispār - atbrīvojies no visa liekā! Sāksi justies daudz labāk.

 Re: bite
Autors: minx
Datums:   01.09.2010 12:03

izklausies pēc vieda cilvēka! Izsaku savs simpātijas Tavam viedoklim :) Lai autorei dzirdīgas ausis, Tavu domu lasot!

 Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 12:34

Rudmate, viņa lietas ar bankām jau es kārtoju, tiesās viņu pārstāvēju, ar tiesu izpildītāju strīdējos, ģenerālprokuroram rakstīju, tā kā uzskatu, ka palīdzēju viņam šajā jautājumā, cik tas bija manā kā juristes kompetencē. Attiecībā uz darbu, kur ieraudzīju kādu sludinājumu, nosūtīju viņa vietā CV, lai vieglāk, bet tagad darbs tā arī neatradās.
Kad sākām draudzēties, viņam bija viss - savs uzņēmums, nauda n-tās reizes vairāk kā man, labs auto, īpašumi u.t.t. Pēc tam mūsu attiecību pirmā gada laikā viņš to visu zaudēja. Uzņēmumam pieteica maksātnespēju un to likvidēja, knapi panācām, ka pret viņu kā valdes locekli neko neizvirzīja, auto atņēma banka, par kredītiem notika tiesas, viena banka paspēja arī ierosināt krimināllietu, bet to izdevās izbeigt, jo pierādījām, ka ne viņš tur vainīgs. Lūk, tas laiks bija grūts. Viņš atnāca uz Rīgu, dzīvojām dzīvoklī bez ērtībām, ar sauso tualeti un caurumu koridora grīdā, gulējām uz piepūšamā matrača, ko viņš uztaisīja par gultu, tam uz riņķi uztaisot kā rāmi, mazgāties un veļu mazgāt gājām pie manas draudzenes, pāris nedēļas pirms algas mums jau nebija naudas, abi domājām visādus ēdienus no vecāku līdzi dotajiem labumiem, viens otru iepriecinājām ar maziem niekiem, kas neko nemaksā, mūsu izklaides bija pastaiga gar upes krastu. Tas bija grūts periods, tomēr, tagad atceroties, tas bija viens no skaistākajiem laikiem mūsu attiecībās. Mēs apēdām pudu sāls jau attiecību sākumā, tad viss it kā sāka uzlaboties. Krimināllieta bija izbeigta, viņš nopirka lētu mašīnu, ko uzrakstīja uz mana vārda, lai tiesu izpildītājs netiktu klāt, burbuļa cenas bija beigušās, tāpēc noīrējām normālu dzīvoklīti ar ērtībām. Man šķita, ka beidzot iestājies normāls periods. Vienīgās raizes, kas vēl bija, tā bija piedziņa. Visi konti nobloķēti, no darba algas viņš varēja dabūt tikai 180Ls. Bet to šķietami atrisinājām, atvērām man lieku kontu, paņēmām viņam papildus karti, reāli viņš ar šo kontu rīkojās kā ar savu, vēlāk viņš aizbrauca strādāt uz ārzemēm, domājām kaut kad braukt abi. paliku tikai tamdēļ, ka man šeit labs darbs, ko nemainītu tur pret bārmenes vai pavāra palīga darbu. Prātojām, kā ar jauno maksātnespējas likumu viņš pieteiks savu maksātnespēju, lai pēc 3,5 gadiem būtu brīvs no parādiem un jebkādām problēmām. Šķietami, problēmas bija atrisinātas. Bet izrādās, tām vajadzēja būt, lai mēs būtu kopā...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 12:46

Es Tev, Bite, pilnībā piekrītu. Ko līdzīgu esmu vienmēr ieteikusi draudzenēm un māsām, kad tās šķīrās. Bet to vieglāk ir ieteikt, kā izdarīt pašam. Jā, novācu mūsu kopīgās bildes no sienas, kas tagad tik vēl jo tukšāku māju padara, izdzēsu draugos mūsu mīļvārdiņus, bet nespēju izmest visu. Bildes noliku augstu plauktā, ko neizmantoju, draugos albumā bildes padarīju neredzamas draugiem un draugudrauguem, bet sev redzamas tās atstāju. Viņa vēstules un mīļumzīmītes ārā nespēju izmest, tās noglabātas plauktā. pati jau saprotu, ka tā tāda pusatteikšanās, bet neko vairāk nespēju.
parto sevis mīlēšanu. Nu nevar viens cilvēks vienā mirklī mainīties. Ja tā īsti sevi mīlējusi nekad neesmu, kāpēc lai to spētu tagad. Protams, ka ar prātu es katru dienu darbā nolemju - viss, vairs neraudu, pasaku paldies par to superīgo un vienreizējo, kas mums bija, turpinu dzīvot tālāk bez viņa, kam man puisis, ko nespēju darīt laimīgu un kas nespēj mani pa īstam mīlēt... Bla, bla, bla... Bet tad braucu mājās pa to pašu ceļu, kur to darījām abi, vedu suni ārā, ko darījām abi, satieku kaimiņus, kas visi apjautājas par viņu, guļu gultā, kur gulējām abi, skatos seriālus, ko darījām abi, skatos uz figūriņām, kuras krājām abi, nēsāju auskarus, kurus man dāvināja viņš, vannojos vannas istabā, kuru izremontējām kopā... tad visa mana prātīgā apņemšanās pagaist un es atkal spēju sevi tikai žēlot un just jau fiziski tādas sāpes, ka nemāku izstāstīt.
Šorīt nolēmu sakārtot savas banku lietiņas, sarakstīt iesniegumus, uzrakstīt beidzot prasības pieteikumu tiesai pret bijušo darba devēju.... Bet tam nepieciešama koncentrēšanās, ko šobrīd nespēju. Visas domas vēl ir citur...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: bite
Datums:   01.09.2010 13:57

Par sāpēm zinu. Analoga šīm ciešanām nav.
Tālāk ir 2 iespējas. viss atkarīgs no tā, ko viņš paskaidroja pēdējā sarunā. Kā viņam bija kļuvis par daudz? Iespējams, tavu rūpju, varbūt maldos.
Ciniska anekdote. Vīrs guļ slimnīcā uz nāves gultas un puspavērtām lūpām čukst - kad mums nodega māja, tu biji ar mani. Sieva pie gultas māj ar galvu.
-Kad zaudēju darbu, kad no manis atteicās radi, draugi, tu paliki ar mani. Kad pāri gāja visas nelaimes, tu biji ar mani.
Tagad es mirstu un tu joprojām esi ar mani. Atstājies reiz no manis!
Par tām 2 iespējām.
1.Čalis apmulsis, pats nesaprot ko darīt. Tātad ir cerība. Izdomā, galva tev gudra,kā būt skaistai un nogaidīt. Tur der visi varianti ar mīlēšanu no attāluma + sevis pilnveidošanu.
2. Skaidri un gaiši - cerību nav. Viss cauri. Tad beidz tīksmināties par savām sāpēm!
Izmet VISU, VISAS atmiņas!!!! Nomaini dzīvokli. Atbildi sev godīgi - kāpēc sevi nemīli. KĀPĒC? Saknes visam ir bērnībā, tie ir iemesli, bet nu jau tu esi pieaugusi sieviete, lai apzinātpos iemeslus, nevienu par to nevainotu un mācītos, kā pašai piecelties. Un tev noteikti radīsies jauna iespēja.
Nevēlos neko mācīt no malas. Atrodos šai situācijā. Atšķirīgais ir tas, ka manī ir milzu vēlme dzīvot un būt laimīgai, neskatoties ne uz ko, kas noticis.
Vispār naudas lietas vīrieti var padarīt nelaimīgu. Man tas arī šķiet muļķīgi, viņam - nē. Viņš nepieņem domu, ka varētu satikties ar sievieti, ja naudas pašlaik nav vispār. Strādā pāri saviem spēkiem, bet ir baisie mīnusi. Nogriež kontaktus kā ar nazi. Nav no tiem, kurš ļautos sevi žēlot. Ir situācijas, kurās tieši neko ietekmēt nevari, būs tā, kā lemts. BŪS LABI.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: reno
Datums:   01.09.2010 14:34

paga,paga,man te kaut kas nesaklapēja:
1)tu juriste ar labu algu
2) džeks visu zaudē,atnāk uz Rīgu -tu jau rīgā esi tātad
UN TE SāKAS:


-kur tad tava labā alga? Kur tu līdz tam dzīvoji? Tava alga tikai 2 nedēļām mēnesī pietika?
Pastaigas gar upi vienīgā izprieca -man pēc kāda storijvijējas sāk izklausīties.Ja tā nav -atvaino.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 14:57

Reno, ja strādā par juristu, ne vienmēr tas nozīmē, ka alga laba. Tie ir stereotipi. Varbūt tā ir vien tad, ja tev savs birojs ar plašu klientūru. Zini, cik juristeļu katru gadu beidz universitāti? Un cik no tiem ir bez darba, jo ir šīs profesijas pārpilnība? Un tad tu vari būt laimīgs, ka tev ir, kur strādāt, par daudz maz normālu samaksu, lai vari izdzīvot.
Turklāt, kad sākām satikties, es vēl nebiju juriste, tikai juridiskajā birojā par palīgu strādāju. Tolaik, ja nemaldos, zem 200Ls pelnīju, vairāk prakses dēļ visu vilku. Bet tie bija burbuļa gadi, kad sūda dzīvoklītis maksāja tik, cik visa mana alga. Tad nu arī viena jau dzīvoju manis minētajā ūķī par teju 100Ls, jo tas bija vienīgais, ko varēju atļauties. Papildus ēšana, sīkie patēriņa kredīti, kaķis, saimniecības preces. Kad atnāca draugs uz Rīgu, sākumā viņam pat darba nebija. Tikai tad, kad viņš sāka atsperties un es nomainīju darbu, dzīves apstākļi uzlabojās. Bija jau sākusies arī krīze, cenas kļuva normālākas.
Taču es par to grūto periodu nesūdzos, jo tas bija skaists. Neskatoties uz dzīvokļa stāvokli, mēs dzīvojām skaistā Rīgas rajonā, mums bija sava dobīte, blakus mājai upe. Plus draugs bija ļoti saimniecisks, prata izdomāt visādus niekus, kā uzlabot iedzīvi. Tas noteikti bija pats laimīgākais mūsu attiecību posms.
Taču, kad viņš pirmo reizi izdomāja braukt prom uz ārzemēm, viņš atklāja, ka viņam pilnai laimei ir vajadzīga nauda. Jā, viņam patikusi mūsu miga, kā mēs to iekārtojām, kā izdzīvojām teju tikai no mīlestības, bet... viņam vajadzīga nauda. OK, sapratu arī viņu, tāpēc izšķīrāmies par attiecībām no tāluma. Tā, manuprāt, bija tikai normāla mūsu attiecību pāreja nākamajā līmenī, ņemot vērā rozā briļļu perioda beigas, kad ēst pat nav vajadzīgs. Sākās periods, kad šķietami kārtojām mūsu attiecību finansiālo pusi.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 14:59

Tagad tik iedomājos. Turpmāk dzīvokļa īre un ziemas komunālie būs jāpavelk man vienai. Dzīvnieku uzturēšana man vienai. Viss man vienai...
Nezinu, kā to spēšu.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: bite
Datums:   01.09.2010 15:36

Gribētos atrast mierinājuma vārdus tev. Īsti laikam tādu nav. Ļoti saprotu tavu sāpi.
Vienkārši sāksi darīt ikdienišķas lietas. Pārstāj baidīties, ko , kā varēsi,vairs nav no kā baidīties. Kad nesēdēsi un tukšu skatienu nelūkosies sienā, bet rīkosies, nāks atbildes, palīdzība, risinājums. Fiziski noslogo sevi tā, ka spēka vairs nav - skrien krosu ar suni -10, 15, 20 km. Brauc ar riteni 60 km katru dienu, peldi, dajebko. Nu lūk, būsi spiesta mainīt dzīvokli uz mazāku un spiesta atteikties no mantām un atmiņām, kuras tevi smacē.
Tev ir jārīkojas, neviens cits to tavā vietā neizdarīs. Un tas viss tev nāks ar milzu svētību, pat ciešanām saskatīsi jēgu.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: bite
Datums:   01.09.2010 16:07

Piedod par idiotiskiem padomiem. Pilnīgi var būt, ka nekas no tā tev neder.
Vienu zinu skaidri - dzīvē nekad nav tā, ka pilnīgi visas durvis aizveras. Ja tikai mazdrusciņ sāksi gribēt izķepuroties, tev būs kāds cilvēks, kurš spēs uzklausīt un mierināt, varbūt atvērsi žurnālu/grāmatu un tur būs tas, kas tev nepieciešams, kaut internetā radīsies kāds sarunu biedrs, ar kuru risināt sarunas, uzticēties. Kaut kas noteikti būs.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 16:34

ak, bite, no tevis viss izklausās tik vienkārši :)
Bet dzīvokli mainīt nu nekā nevaru. Šis ir pats lētākais variants, kuru atradām. Tas ir lielisks par ideālu īres maksu, kaimiņi normāli, vieta laba, saimniece neuzbāzīga. Turklāt tagad, kad sākas skolas laiks, dzīvokļa cenas tikai augušas, jo visi grib īrēt.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: vecinja
Datums:   01.09.2010 16:57

Saprotu, ka nevari mainīt dzīvokli, bet iepriekšējo guļvietu gan var - kaut tas ar būtu superdīvans.To var izmest vai atdāvināt un gulēt kaut uz piepūšamā madrača.Saprotams, ka tas būtu par daudz prasīts - izmest mīļlietiņas - tām pienāks savs laiks.Tās+ bildes var vienkārši tālāk nolikt.Citas vietas dzīvoklī kaut kā vienkārši pārmainīt - aizkarus, šo to pārkrāsot, mēbeles pārvietot u.tml.Un uzlikt sev par pienākumu - sapost sevi labi smuki ( ja Tava sirds pagaidām to nepieņem, ķermenis ir pelnījis, lai tu par to parūpētos!!!)pirms iziešanas ārā un pateikt "paldies"jebkuram, kurš Tev komplimentu pasaka.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Kamōn
Datums:   01.09.2010 17:19

Mjā, ne velti saka, ka nedrīkst sastapt ideālu..:)
Ne tikai attiecībās, bet jebkur...Pēc kā tad tiekties, ja viss ir tik skaisti un labi, par ko kasīties? par ko cīnīties un pēc tam mīļoties?
ech, skumji, ka Tev skumji..un tomēr, viss notiek, lai kaut ko iemācītos un saprastu..ja nesapratīsi tagad, uzkāpsi uz tā paša grābekļa - ideāla un skaista, bet īsa vai neīsta.
Ja kādam šķiet nežēlīgi mani vārdi, bet neesmu vēl sastapusi cilvēkus, kas ir ideāli. Nav tādu.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: dr
Datums:   01.09.2010 17:44

...es teiktu, ka meituks ir baisi daudz tajā visā izdomājis :(... nu leila meitene tak, ne tikai izdzīvosi, bet pat visai labi dzīvosi, kad pirmā sāpe pāries...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   01.09.2010 19:58

Dr, liki man pasmaidīt par to meituku, jo meitenes gadi jau kādu laiku aiz muguras :) Bet jebkurā gadījumā paldies par smaidu. Laikam pirmais kopš sestdienas.
Par izdomāšanu. Kaut es būtu tikai izdomājusi, ka mīlu viņu...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Iveta
Datums:   01.09.2010 20:06

Es to nesauktu par izdomāšanu, bet par iedomāšanos, dzīvošanu savā pasaku ideālajā pasaulē, iedomu pasaulē. Bet dzīvē diemžēl viss ir ļoti tālu no "un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi līdz mūža galam". Dzīvē tas nozīmē, ka būsi laimīgs iemīlēšanās brīdi, kas nebūt nav līdz mūža galam. Dzīvē tas nozīmē, ka līdz mūža galam gan vienam, gan otram no jums būs vēl daudz karaļnama pārstāvju. diemžēl.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Technikal
Datums:   01.09.2010 21:23

Esi mēģinājusi ar viņu vēl tagad runāt? Nav sapratis, ka varbūt mirkļa iespaidā muļķību pateicis?

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: harisa
Datums:   01.09.2010 22:02

keries tik klaat graamatai;" Ed, luudzies, miili."
Elizabete Gilberta.
Ir visaas graamatniicaas.
Varbuut guusi sev kadu atzinu.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Rudmate
Datums:   01.09.2010 22:22

Paldies par izklāstu. Zini, bet , ja tā padomā- līdz šim pamatā Tu esi pati ar visu tikusi galā- naudas lietas, mīlestības lietas, es, es un vēlreiz es.... Un , diemžēl, šajā maratonā ir aizmirsies kaut kas, nav pamanīts kaut kas.Ir tāda lieta, ka vīrietim sievietes acīs( jo sevišķi - savas sievietes acīs)ir jāsaskata jūsmošana un apbrīna- vienalga ir tam pamats vai nav. Bet jūsu kopābūšanas laikā viņu vajāja patiesībā gandrīz visas iespējamās nepatikšanas. Vēl trūka tikai impotences, tad būtu pilns komplekts. Un viņš vairs nekad nevarēs pazīmēties Tavā priekšā kā bezierunu veiksminieks, spēcīgs un neuzvarams ērglis.Tu viņu esi redzējusi un blakus bijusi tad, kad viņš bija stāvus zemē ietriekts, bez naudas, bez biznesa, bez nekā.Un to, lai cik dīvaini nebūtu, viņš Tev nepiedos.Tavu sirsnīgo un bezierunu palīdzību vīrietis drīzāk uztvēra kā pierādījumu tam, ka ir nevērtīgs, nevarīgs un kusls neveiksminieks.Vienmēr jāatcerās, ka mēs - vīrieši un sievietes visu uztveram, vērtējam un domājam dažādi.Lūk arī vismaz viens punkts, kas jāliek aiz auss- nevajag par visu varu risināt vīrieša problēmas, pat , ja vari tās atrisināt.Viņam pašam ar kaut ko ir jātiek galā, lai nezaudētu pašapziņu. Redzi, ja šādā , pasmagā momentā kaut kur pie apvāršņa parādās cita ieinteresēta madāma- gandrīz droši var paredzēt, ka attiecības pajuks.Diemžēl.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: dr
Datums:   01.09.2010 22:35

...Rudmate labi pateica...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: dr
Datums:   02.09.2010 00:34

...un veel- ja jau veel var domaat par beerniem, tad veel dizhi taalu no meituka neesi :) ...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   02.09.2010 09:28

Gribi teikt, ka viens izvelk no sūdiem, bet otrs pēc tam savāc jau izvilkto?

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   02.09.2010 09:41

Starp citu paziņoju ģimenei, draugiem un kolēģiem, ka esam šķīrušies. Neviens tam nespēj noticēt, jo visu acīs esam bijuši ideālais pāris un visi redzējuši mīlestību, kāda staro no mums. Pat ja man rozā brilles un lielā atkarība no mūsu attiecībām neļāva saskatīt patiesību, nesaprotu, kāpēc tad to neredzēja apkārtējie. Un tas šo šķiršanos padara vēl bezjēdzīgāku un neizprotamāku.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: reno
Datums:   02.09.2010 09:45

Rudmate-*****
Tagad viņš ir nometis veco ādu,un grib sākt jaunu dzīvi bez atmiņām par to bedri,kurai tu biji lieciniece un glābēja.
Varbūt,ja tas izputējušais bizness būtu bijis kopīgs,būtu citādi - pie neveiksmes vainīgi justos abi un arī cīņa kopīga.
Tad,lai cik liela būtu mīlestība,un lai kā viņš sev un tev pūlējās to uzturēt,nepatika pret bijušo ņēma virsroku.
Nemāni sevi,ka atšķirtības laiks neko nenozīmēja.Tekstus datorā var sacerēt katrs,kam skolā sacerējumi padevušies.
Varbūt arī nav konkrēta cita beibe.Bet viņš acīmredzot labāk jutās sabiedrībā,kur neviens nezin par viņa kritienu.

 Re:
Autors: bite
Datums:   02.09.2010 10:54

Ieklausies Rudmates teiktajā un centies uztvert bez aizvainojuma.
Nu nepatīk vīrietim visu laiku justies pateicīgam sievietei. Vispār tas ir smagi ikvienam - būt tik pateicīgam, ka nevari vairs justies brīvs, jo ik mirkli tev var pateikt, kaut vai nodomāt - es taču tavā labā visu... Jā, šeit ir jautājums par to smalko robežu - atbalstīt vai sākt darīt otra vietā, jautājums par uzupurēšanos, vai par to ko gaidi vai negaidi pretī(pat domās, sajūtās).

Nešausti sevi ne par ko. Tu rīkojies tā, kā tajā situācijā tava sirds tev lika. Un neko viņš netēloja, par to nemokies. Tas, kas bija, neapšaubāmi bija skaisti.
Atšķirtība lielākoties saliek visus punktus uz "i". Manuprāt, tas notika pavisam nesen, kad viņš vēlējās visu sākt pats, bez atmiņām , kuras asociējas ar smago laiku.
Spēcīga rakstura vīrieti varētu nokaitināt arī radu vienotā fronte - visi visu izdomājuši un saplānojuši viņa vietā, ko viņš darīs, kā dzīvos līdz kapa malai.
Kāpēc tev visu pateica šādā formā - reti kāds prot izšķirties skaisti, nesadragājot otra pašcieņu. Būtībā jau pats fakts ir tik bezgala sāpīgs, nu kā tu to pasniegsi skaisti - tas taču atkal viesīs jaunas cerības.
Pēc grūtībām tev atkal uzspīdēs saule. Man pašai drausmīga negaisa laikā tā nešķiet, bet saule aiz mākoņiem ir neatkarīgi no mūsu gribas. Parādās, kad pienāk laiks.

 Re:
Autors: Rudmate
Datums:   02.09.2010 11:37

Diemžēl, dzīvē , ja runā vienkāršā valodā tā var sanākt- viena izvelk no bedres čomu, viņš pasaka paldies( ja pasaka) un precību vietā - aiziet .Tādēļ arī jautāju- kā jūs satikāties- uz kāda viļņa, vai nebija jau nesenā pagātnē viņam vai Tev tikko izbeigušās attiecības.Sieviete palīdzēšanu mīļotajam cilvēkam uztver kā pašsaprotamu lietu- ir slikti, es eju palīgā. Vīrietim tā doma būs savādāka- ir slikti, man ir jātiek galā, es tagad pasēdēšu alā( tēlaini runājot), izdomāšu ko darīt, iešu un darīšu.Cik ilgs tas domāšanas- darīšanas laiks būs- a katram savādāk. Ko redzēja apkārtējie? To , ko gribēja redzēt.Neviens no radiem nedzīvoja jūsu dzīvi un neiedziļinājās jūsu problēmās. Redzēja Tavu acu mirdzumu- jo Tu domāji , ka ir okey, redzēja jūsu abu smaidus, normāli sarunājamies- patiesībā elementāras normālas komunikācijas lietas, bet-tās var būt arī tad, ja mīlestības nav.Lai cik nežēlīgi tas neskanētu- bet šādā situācijā būtu lielākā daļa sieviešu , kuras būtu blakus Tavam draugam un darītu tāpat kā Tu.Mazliet nepiekritīšu , ka stipru vīrieti tas nokaitinātu- stiprs vīrietis vienkārši nepieļautu tik lielu sievietes dalību viņa problēmās.Vai arī - ar stipru pašapziņu un mugurkaulu apveltīts čoms spētu pārkāpt pāri tai situācijai , nejūtot sevi Tev parādā un nemūkot no situācijas. Bet nu- no malas ir pagrūti spriest - un v";el grūtāk- analizēt situācijas.

 Re:
Autors: :(
Datums:   02.09.2010 11:38

Bet es nevienu brīdi neprasīju pateicību, neuzsvēru, ko esmu vai neesmu darījusi. Tikai dažreiz, ja man vajadzēja kādu informāciju, kas nebija manā rīcībā, lūdzu to viņam, apskaidrojot, ko daru un kāpēc man to vajag. Pārējo visu darīju pēc pilnvaras, viņu lieki neuztraucot, nestāstot, ko, kāpēc un kā daru. Nekad viņam nepalīdzēju, gaidot ko pretī. Tas drīzāk bija kā mans darbs mūsu attiecību labā, lai nākotnē varam būt brīvi no problēmām. Tā kā savā ziņā es to darīju arī sevis, ne tikai viņa dēļ.
Kad paziņoja, ka grib, lai katrs ejam savu ceļu, viņš tikai piemetināja, ka ir man pateicīgs par visu, ko esmu darījusi viņa labā un ka bez manis viņš noteikti jau būtu miris, bet tas arī viss. Neteica, lai labāk būtu nepalīdzējusi, neteica, ka šīs manas rūpes viņam liek mani tagad ienīst. Vienkārši - pazudusi dzirkstelīte, nav vairs laimīgs ar mani...

 Re:
Autors: :(
Datums:   02.09.2010 11:46

Par iepriekšējām attiecībām.
Man nebija nopietnu attiecību tai mirklī, staigāju pa randiņiem, it kā ar vienu puisi biežāk, bet mums nebija izveidojušās attiecības.
Viņš bija pirms neilga laika izšķīries ar meiteni, ar kuru kopā bija bijuši diezgan ilgu laiku, bet kura bija krāpusi viņu un attiecīgi arī viņš viņu, viņi regulāri strīdējušies un kopā bijuši tikai pieraduma pēc, kaut katram jau vilka uz citu pusi.
Kaut gan laikam bija jāsāk ar to, ka bijām pazīstami jau sen. Garš stāsts, bet bijām jau tikušies ar viņa tajā brīdī labākā drauga starpniecību, bet tad mums abiem bija it kā normālas attiecības, tāpēc tikai izjutām abpusējas simpātijas, bet neko neveidojām.
Viņš man palika kā ideāls vīrietis, kuru man neaizsniegt. Viņš pēc tam atzinās, ka arī es esmu viņam patikusi, tāpēc pa vidam vēl pāris reizes meklējis veidus satikties ar mani. Bet tas arī viss.
Pēc gadiem 5 nejauši satikāmies, nu jau brīvi, un tad sekoja uzaicinājums kopā pavadīt svētkus, tad vēl viens uzaicinājums, vēl... un sākās mūsu attiecības.

 Re:
Autors: che guevare
Datums:   02.09.2010 12:12

Nu nez. Ta Rudmates teorija varbut kkad ir speka, bet nu noteikti ne visu viriesu spriessanas modelis. Nav ta taisniba - mes ari citur protam sevi pieradit, lai majas attiecibas tas nebutu kritiski. Vel vairak - IMO majas kareiz butu ta vieta, kur nav jacinas un japierada. Vienkarsi esi kads esi un vai nu pienem vai ne.

 Re:
Autors: Rudmate
Datums:   02.09.2010 12:17

Protams, ka Tu neprasīji pateicību vai arī centies neuzsvērt savu palīdzību un darbu, bet tas kā cilvēks to uztvēra- tas ir atkarīgs tikai no viņa paša.Ja viņam neilgi pirms jūsu satikšanās nejauki beigušās attiecības- sorry, bet arī tā notiek, ka nākamās , tūlīt aiz tām nepatīkamajām - ir norakstāmas. Tiek ārstēta salauzta sirds, izgāzts niknums, pierādīts sev un citiem, ka ar pašu ir okey,jā- tas var būt gana jauki no malas pēc paskata- ar maiguma izpausmēm, ar jaukiem pārsteigumiem, bet- bez dziļām un patiesām jūtām.Un tajā brīdī, kad cilvēks sajutīsies atkopies, spējīgs un gribošs dzīvot un just atkal- viņš aizies no attiecībām, kurās nav šo jūtu, bet toties ir atmiņas par visu nepatīkamo.Var būt tā- brīdī , kad satikāties, tālāk, kad sanāca visas šaizes- Tu biji blakus- interesanta, jauka, izpalīdzīga, un čoms Tev pieķērās, bet ne vairāk. Tu , savukārt, katrā vārdā, skatienā, glāstā un visur kur - saskatīji apliecinājumu jūtām, kuras juti pati un piedēvēji arī viņam.Teiksim tā- mazliet pārspīlēti uztvēri visu notiekošo, jo ļoti vēlējies šo cilvēku blakus sev.Zini, tā ir ne visai patīkama, bet būtībā neatsverama pieredze un dzīves skola- tikai jāmāk un jāgrib to izprast.Es domāju ka Tev viss sanāks- mazliet laika, lai sirsniņa nomierinātos, Tu apdomātos un saprastu- nu kas tad tā pa īstam notika. Neesi Tu vainīga ne pie kā, tikai nākošajās attiecībās( un tādas noteikti būs)ņem vērā šos kutelīgos vīrieša pašapziņas momentus- nevajag neko darīt viņa vietā, pat ar vislabākajiem nodomiem, vienkārši- nevajag.

 Re:
Autors: YTC
Datums:   02.09.2010 12:17

Nu nez... par to vīrieti ērgli, kurš, zaudējot veiksminieka statusu un atrodoties problēmās, atstumj sievieti, kas bijusi lieciniece viņa kraham. Tas nevar tādā veidā darboties. Kāds tad ir risinājums? Ko darīt vecim, kam gadās krīze? Uz to brīdi izdzēsties ar dzēšgumiju, nebūt vairs? Aiziet pagrīdē?
Aizmukt no ģimenes, lai sieva un bērni neredz to švakumu?
Varbūt tiešām jānodibina vīriešu krīzes centrs, kur šie uzturas vieni, līdz viss nokārtojas. :)

 Re:
Autors: che guevare
Datums:   02.09.2010 12:22

>YTC
Tu define problemu, kuras nav. Es pers par sadiem jautajumiem neiespringstu. Es meginu ierikteties un uiss

 Re:
Autors: YesTheyCan!
Datums:   02.09.2010 12:26

Kādu problēmu tieši tu domāji no visa šitā? Mēģinu iebraukt...

 Re:
Autors: Black
Datums:   02.09.2010 12:36

Man šķiet, ka ir svarīgi saprast, ka no tā, ka neizdodas izveidot attiecības, no tā neviens, ne pati, ne arī vīrietis, nekļūst sliktāki vai mazvērtīgāki. Nevajag arī censties otru apsūdzēt par izlikšanos - arī no tā nekāda labuma nevienam nebūs. Ieradumam arī ir nozīmīgs spēks, un man liekas, ka tas ir tikai normāli, ka pret cilvēku, ar kuru esi kopā, nepasliktina savu izturēšanos dēļ tā, ka jūtas sāk mainīties.

 Re:
Autors: Rudmate
Datums:   02.09.2010 12:38

Ja godīgi- to teoriju neizdomāju es,tā ir tādas jaukas lietas kā psiholoģijas lauciņš.Jā, iespējams , ka konkrētais cilvēks-che guevara- līdzīgā situācijā rīkotos savādāk, vēl cits cilvēks rīkotos vēl savādāk- bet nospiedošais vairākums , diemžēl, ļoti līdzīgi kā autores vīrietis. Un tas diemžēl darbojas , tikai ne visi iesaistītie var un grib apdomāt - kādēļ tā dara.Ir ļoti daudz gadījumu, kad , piemēram- sieva palīdz vīram atbrīvoties no atkarības, viņam izdodas to paveikt, un tā vietā, lai šie dzīvotu tālāk ilgi un laimīgi- izšķirās.Ja gribās parakņāties tā pamatīgāk- šādu uzvedības variantu piedāvā mūsu evolūcija, ar dažādo ( siev. un vīr. atšķirīgo) domāšanas veidu un tiem uzdevumiem, ko daba mums katram ir paredzējusi pa dzīvi veikt.Jā- mājas ir tā vieta, kur gribam būt mēs paši , tādi kādi esam. Un kas tad sanāk- sieviete skatās uz vīrieti ka varoni- mans mīļotais, mans malacis, mans visvis vis- tikai tu un tu. Okey. Vīrietis labi apjēdz, ka viņa dzīve tajā brīdī , patiesībā ir baigā pakaļā- biznesa nav, naudas nav( mamutu nav par ko nopirkt), un viņam būtu jāpdomā kā no tās bedres izrāpties, jo tajā brīdī īsta darbības plāna vēl viņam nav. Atnāk sieviete un pārņem iniciatīvu savās rokās, atrisinā vīrieša problēmas tā parādot, ka būtībā - viņš ir nespējīgs aptveert un risināt kaut ko. Priekš kam tas ir vajadzīgs? Robeža starp palīdzēšanu un atbalstīšanu -tā lai tas nepārvērstos darīšanā cita vietā- tā ir ļoti smalka un gandrīz neredzama. It sevišķi mīlošai sievietei.

 Re:
Autors: YTC
Datums:   02.09.2010 12:47

Tad jau esmu bijusi tālredzīga. Es nespožā periodā konkrēti pajautāju, vai ir labāk, ja pavisam distancējos no notiekošā vai kaut kā varu konkrēti iedarboties uz situāciju. Man teica, ka patīkams bijis jau pats jautājums un lai vnk atbalstu morāli no neliela attāluma. :) Nu tā es ar daru.

 Re:
Autors: Rudmate
Datums:   02.09.2010 13:07

>YTC
Tieši tā- ar savu jautājumu un attieksmi Tu parādīji, ka uzticies savam vīrietim - viņš ir spējīgs ar kaut ko tikt galā. Un tajā pašā laikā devi papildus apziņu- ja vajadzēs , Tu palīdzēsi, neskriesi prom , meklēt ko labāku. Un šim konkrētajam vīrietim tas bija ļoti svarīgi- viņš pats tiks galā. Malacis( abi).

 Re:
Autors: YTC
Datums:   02.09.2010 13:17

/lepni noglaužos ar asti gar Rudmates stilbu/ :)
Tomēr autore darīja, kā sirds lika, un varbūt tas arī būtu bijis pareizi, tikai ar citu vīrieti/

 Re:
Autors: bite
Datums:   02.09.2010 13:43

YTC - tieši to arī vēlējos piebilst.
Ļoti ceru, ka autore tagad nešausta sevi ar pašpārmetumiem - būtu rīkojusies citādāk, tad gan...
Bez "pareizas" rīcības darbojas citi likumi - kas mums ir lemts/vai lemts/ cik ilgi lemts.
Varbūt jau aizaizaizparīt ap pusdienlaiku lielā mīla lūrēs aiz avīžu kioska cilvēka veidolā, kuram 1001 trūkums, bet kurš tikpat labprāt pieņems arī manējos un par tiem nesatrauksies. Un var aizbaidīt ar neticību un drūmumu, ka tā mīla nodomās - nu ko, mēģinās atkal pēc 10 gadiem. bet- ja jau tad būs jāiet pensijā un laiks ta zaudēts?!

 Re:
Autors: Antuanete
Datums:   02.09.2010 14:04

Nav laika izlasīt visu diskusiju, bet principā, 1:1 kā bija man (izņemot tās pasāžas ar problēmām biznesā u.tml.), tikai mainītās lomās, tb, es biju tā, kas aizgāja. Un varu teikt - "aizgājējam" arī nav ne viegli, ne vienkārši, bet reizēm tas ir vienīgais pareizais ceļš, lai neiedzītu strupceļā divu cilvēku dzīves.

 Re:
Autors: :(
Datums:   03.09.2010 10:16

Es negribu citu lielo mīlu. Gribu viņu. Bet citubrīd arī negribu...
Vakar bijušais kolēģis mani vakarā aizveda uz jūru, sadzirdīja ar šampanieti un n-tās reizes no vietas atkārtoja, ka zaudētājs ir draugs, nevis es, ka nevajag man tādu puisi, kam jāizliekas, ka mani mīl, novirzīja manas domas no zaudējuma, klačojoties par mūsu darba vietas, šefu un kolēģu pagātni, stāstīja, kā nākotnē grib savu firmu un mani tajā, bla, bla, bla. Tajā brīdī ok, es viņam pilnībā piekritu un ar galvu jau arī apzinos, ka, lai arī bija vienkārši burvīgi, man nevajag izlikšanos un es esmu ko vairāk vērta.
Bet pietiek mani aizvest uz mājām, pietiek palikt man vienai, lai es atkal ilgotos pēc visa lieliskā, kas mums bija, lai es atkal saprastu, ka ne nieka nemaz neesmu vērta un besītos par to, ka pat ideālais vīrietis mani nevar mīlēt, neizliekoties. Cik sliktam ir jābūt cilvēkam, lai otram būtu jāpiespiež sevi viņu mīlēt un jāizliekas, ka mīl?
Un tad visas tās runas - būs citas attiecības, nāks labāks, dzīve sagatavo tevi kam labākam, bla, bla, bla, šķiet liekuļotas, jo nekas labāks vairs nevar būt un nevienu citu es pat domās negribu, kur nu vēl dzīvē ielaist...

 Re:
Autors: dr
Datums:   03.09.2010 10:24

Pāries :) Vainīgo meklēšana gan nav produktīva- ne viņš slikts, ne Tu slikta, ka tā sanāca... Kkādā brīdi nemācējāt pirmo iemīlēšanos ar ko ilgstošāku aizvietot...

 Re:
Autors: bite
Datums:   03.09.2010 10:59

Ak, meitene... Dzīve tev dod tādas iespējas, pat sāpīgo pasniedz uz maiga spilventiņa. Gluži loģiski tu pašlaik negribi nevienu citu, citas attiecības. Bet- tev ir CILVĒKI apkārt, kuri vēlas tevi mierināt, sarunāties, kuriem INTERESĒ, kā tev klājas.

Beidz meklēt vainīgos. Kaut gan - viss tavās rokās. Paskaties uz sievietēm, kurām sejā viss dzīves smagums ierakstīts - bezcerība, nolemtība, īgnums. Ja vēlies kļūt tāda pati - uz priekšu!

 Re:
Autors: :(
Datums:   03.09.2010 11:35

"Dzīve tev dod tādas iespējas, pat sāpīgo pasniedz uz maiga spilventiņa."
Tādas iespējas nozīmē būt vienai, pamestai, vientuļai?
Maigais spilventiņš būtu atzīšanās, ka, esot ar mani, ir jātēlo?
Bite, es neredzu nedz iespējas, nedz to, ka man tīši netiktu darīts pāri. Un tā ir bijis visu laiku. Pēdējos 3,5 gadus šķita, ka viss mainījies, bet še tev...

 Re:
Autors: reno
Datums:   03.09.2010 11:40

un pēc 5 vai 10 gadiem malsi to pašu,tikai tad jau ar krunkainu kaklu?
Maigais spilventiņš bija,ka nepieķēri gultā ar citu,vai nepaziņoja,ka ārzemju beibei piedzimis bērns.Ka tev ir dzīvoklis un darbs. Un kolēģi,kas norūpējušies -bet uzmanies -arī viņiem ilgstošas vaimanas un sāpju pilnas acis var apnikt

 Re:
Autors: Antuanete
Datums:   03.09.2010 12:03

Šausmīgi sakāpināti izteikumi. "Nekad vairs", "ideālais vīrietis" u.t.t. OK, pāris nedēļas un mēnešus var kaukt spilvenā uz šāda viļņa, un pat vajag - bet, diespas, neieciklēties. Un arī nesākt par ātru meklēt jaunas "ideālās attiecības" (tā bija mana kļūda, kā rezultātā cieta cilvēks, kurš to nemaz nebija pelnījis). Protams, būs vajadzīgs laiks, bet vienā brīdī pilnīgi noteikti attapsies, ka par bijušo nedomā kā par ideālu un etalonu, bet gan vienkārši kā par dzīves posmu, kas ir bijis un palicis pagātnē, bet jādzīvo taču šodienā.

 Re:
Autors: Padoms
Datums:   03.09.2010 12:05

Paskaties:
http://www.youtube.com/watch?v=54qYAw9qtRc

 Re:
Autors: bite
Datums:   03.09.2010 12:23

Nav korekts jautājums - cik tev aptuveni gadu?
Kāpēc vīrietim jābūt ideālam? Kāpēc nedrīkst būt parasts cilvēks ar savām vājībām, kuras kļust mīļas tieši tāpēc, ka mīli?
Kāpēc jābūt "kā pasakā", nedod Dievs vēl "sapņu kāzas", kur par tām tiek sīki spriests pāris gadu garumā? Kāda atšķirība, ko domā radi un draugi par TAVĀM attiecībām? Lai katrs tiek galā pats ar savām. Piekāst.

Protams, ka esi kā vērta, ja jau tev pats Dieviņš sūta garāmgājēju komplimentus un darba kolēģus-bruņiniekus- mierinātājus. Tātad neesi viena, neesi vientuļa, neesi neuzklausīta un nesaprasta.

 Re:
Autors: :(
Datums:   03.09.2010 12:54

Bite, tiešām gribi pārliecināties, ka neesmu vairs maza meitene? 26 gadi, teju 27 patiesībā. Trešdaļa mūža nodzīvota. Bet lai gan pēc gadiem jau veca meita, sirdī joprojām esmu tā mazā meitene, kas tomēr grib ticēt pasakām un grib dzīvot savā ideālajā pasaulītē. To teica arī mana psiholoģe. Ka es esmu kā maza meitene, kas jūtas tā, kā tētis vai mamma viņai liek justies, nevis tā, kā pati grib justies. Es to apzinos, ka esmu atkarīga no tā, ko citi par mani domā un kā citi liek man justies, jā. Nu, esmu, bet ko darīt.
Un vīrietis, tas parastais cilvēks ar savām parastajām īpašībām, pāris trūkumiem, kurus mīlēju tāpat, kā viņu (piemēram krākšanu :D), jau arī ir tad ideālais cilvēks, jo viņš bija mans cilvēks un es viņa, jo es mīlēju viņu un jutos mīlēta.

 Re:
Autors: dr
Datums:   03.09.2010 13:07

Ko darīt- kļūt patstāvīgākai...

 Re: autorei
Autors: minx
Datums:   03.09.2010 13:39

Man pašai svaigi 27 gadi. Un tas, no kā atvadījos, bija mazā meitene, kas tic pasakām. No sirds iesaku, jo ātrāk to izdarīsi, jo mazāk vilšanās, rūgtuma un aizvainojuma krāsies.

Man sapņu princis tāds bija tikai tik ilgi, kamēr viņam tas bija saistoši, un tad pārvērtās parastā cilvēkā. Dzīve nav pasaka, nav ideālu. Es pati neesmu ideāla, kāpēc lai gaidītu, ka kāds cits tāds būtu? Neviens nav spējīgs tādu ideāla nastu nest.

Beidz iet pie psihologiem un astrologiem, kas Tev stāsta to, ko vēlies dzirdēt. Kļūsti pašpietiekama, nevienam cilvēkam otrā pusīte kā suņuks nav vajadzīga, ja vienīgi tiem, kas ir sadistiski un mīl iekaustīt savas sievas.

Nedrīkst palikt atkarīga ne no viena! Ja mīļotais vīrietis nomirs, griezīsi sev vēnas vai? Ja Tu esi palikusi, tātad Tev kaut kas vēl šajā dzīvē jāīsteno.

Ja Tu tiešām mīli to vīrieti, kas Tevi atstāja, tad atlaid viņu, citādi tā ir atkarība un tīksmināšanas ap sevis žēlošanu. Protams, ka nav viegli, bet, ja vēlies sevi neiznīcināt, tad sāc dzīvot savu dzīvi.

 Re: :(
Autors: fjaska
Datums:   03.09.2010 13:39

Rodas jautājums, pirms cik ilga laika viņš no tevis aizgāja, cik ilgi jau raudi?

Ir grūti, ir smagi - būtu jocīgi, ja tā nebūtu. Bet te ar savu rakstīto gribi uzprasīties, lai tevi pažēlo. Nu pažēlos tevi virtuāli, bet ar dzīvi tev pašai būs galā jātiek. Mīlēji viņu un juties mīlēta - tas IR pagājis nu jau.

Mijas brīži, kad šķiet, kāds viņš bija maita un cik viņš bija ideāls. Normāli. Bet - ir jāiemācās ļaut otram cilvēkam iet. Cita ceļa nav. Mūžīgu naidu nevajag turēt. Un mūžīgu mīlu pret to, kas aizgājis, arī nevajag.



 Re: :(
Autors: YTC
Datums:   03.09.2010 17:54

BĀC!!!! Tikai 26 gadi?????? Un tu raudi? Par ko??? No tava pirmā rakstījiena es nodomāju, ka vismaz 39, ja ne 45. Un arī tas vēl nebūtu nekas. Nu labi, tagad vismaz skaidrs, ka tev ieilgusi bērnība. Pieaugsi un varēsi uz visu šo atskatīties ar smaidu.
Viss, te vairs nav ko teikt. Sāc rosīties, izmet Bārbijas un Kenus. Apskaties, kas apkārt notiek. :)

 Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   04.09.2010 20:42

YTC, ne jau gados var izmērīt jūtas un ne jau tāpēc, ka relatīvi jauna, sāp mazāk, kā tad, ja būtu sieviete labākajos gados.
Un smaidīšana par "ieilgušu bērnību" man šķiet šeit ne īsti vietā. Ne jau ieielgušās bērnības dēļ viņš ar mani kļuva nelaimīgs, ne jau ieilgušās bērnības dēļ viņam kļuvu lieka.
Tieši pretēji - spēja pilnībā nezaudēt bērnu sevī (un līdz ar to ticību visam labajam, skaistajam, jā, arī ideālajam) līdz šim bijusi viena no tām manām īpašībām, ar ko esmu lepojusies, jo tieši tā cita starpā mani padarīja arī par viņa mīļoto sievieti. Viņš pats to atzina, ka viņu pie manis saistīja tieši mans mīļums, savdabība, naivums, prieks par dzīvi un labā saskatīšana pasaulē. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš starp n-tām skaistulēm, kuras varēja dabūt, tomēr izvēlējās mani.
Un ieteikumi sākt dzīvot, aizmirst, pieaugt, kļūt patstāvīgai. Tie ir un paliek tikai ieteikumi. Es neprotu noformulēt, taču es vienkārši nezinu, kā visu iepriekš minēto izdarīt, ja pēc visas savas būtības vienkārši esmu citādāka. Es atdodu sevi visu attiecībām, ja tajās jūtos mīlēta, aprūpēta, lutināta, galu galā laimīga. Jo tieši tā es gūstu enerģiju dzīvot, pilnveidot sevi, realizēt sevi. Man vienkārši vajag tās mūsu ideālās attiecības, lai es būtu tā stiprā un patstāvīgā sieviete, pie kuras visi nāk padomus lūgt un palīdzību meklēt.
Skan paradoksāli, bet tā arī līdz šim ir bijis - es esmu stipra un pašpietiekama vien tad, kad man blakus ir mans mīļotais vīrietis. Tad es varēju visu. Viņš pats nereti brīnījās, kā es to visu varu paspēt. Bet man pat nebija jāpūlās, tas viss nāca viegli, pašsaprotami, likumsakarīgi. Bija viegli būt teicamai sievietei savam mīļotajam, teicamai meitai, māsai, tantei un svainei savai ģimenei, teicamai darbiniecei un kolēģei, teicamai pasākumu organizētājai, teicamai nākamai vedeklai mīļotā ģimenei...
Bet līdz ko viņa vairs nav, es neesmu vairs nekas. Un lai kā es censtos, nekas nemainās. Ja citu acīs man vēl kaut kā izdodas notēlos viss-kārtībā-sievieti, tad pati sevi apmānīt nespēju.
Tas savā ziņā arī šo brīdi padara vēl skaudrāku, jo tā īsti, kur iet un izliet tās asaras, kas mani smacē nost, man jau nav. Esmu informējusi draugus un radus par šķiršanās faktu. Bet viņi mani zin kā laimīgu, stipru un patstāvīgu sievieti, tāpēc izsaka pārsteigumu, līdzjūtību, uzmundrinājumu un viss. Viņi zin, ka pati tikšu ar to galā. Jo vienmēr ar visu tieku galā.
Bet šoreiz tā nav. Jo man vairs nav attiecības, kas deva man dzīvessparu, gribasspēku, apņēmību...
Un tad nu krītu uz nerviem pilnīgiem svešiniekiem šeit, raudu uz pleca svešam kolēģim, eju pie pilnīgi sveša psihologa.
Jo savējie šoreiz nesapratīs.
Un negaidu jau arī saprašanu īsti no svešiem, jo to, ko šobrīd jūtu, īsti vārdiem izteikt un līdz ar to apkārtējiem izskaidrot nemaz nevar...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: rudzupuķe
Datums:   04.09.2010 22:11

Man rodas jautājums,un kā tu līdz šim dzīvoji,kamēr nebiji satikusi savu mīļoto?

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: dr
Datums:   05.09.2010 00:25

...bleķis tā Tava pašpietiekamība vien tad, kad kekss pie sāniem...

"Bija viegli būt teicamai sievietei savam mīļotajam, teicamai meitai, māsai, tantei un svainei savai ģimenei, teicamai darbiniecei un kolēģei, teicamai pasākumu organizētājai, teicamai nākamai vedeklai mīļotā ģimenei... "

Pagaidām no tā, cik saprotu, ir svītrots tikai "teicamai sievietei" un "teicamai vedeklai"... A kur pārējie pazuda???

Tu no tiesas tici, ka bez vīrieša esi nulle bez kociņa?????

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   05.09.2010 11:23

Rudzupuķe, dzīve pirms šī vīrieša, bija tāda, ka man nepatīk to atcerēties. Nu, nebiju ne laimīga, ne pašpietiekama, vienkārši vazājos līdzi draudzenēm un māsām ar viņu draugiem, dzinu sevi kompleksos, ka nav man paredzēts mīļotais vīrietis, satikos ar pāris puišiem, no kuriem tik pat ātri atvadījos, jo man tomēr bija salīdzinoši augstas prasības u.t.t. Bija man arī pāris nopietnāku attiecību, kurās es jutos šķietami priecīga. Tomēr visas šīs attiecības bija tādas, kurās es nejutos novērtēta, drīzāk jutos nospiesta un nelaimīga. Nē, nu, protams, bija iemīlēšanās periods, bija rozā briļļu periods, taču tas ātri beidzās, sākās mocības, kur tiku noniecināta, pat krāpta, pazemota. Tomēr tikai vienā gadījumā aizgāju es. Pārējos gadījumos pacietu šķietamās attiecības, cerot, ka kaut kas mainīsies, vai gaidot īsto kopā ar neīsto, lai tikai nebūtu viena, jo zināju, ka tās sajūtas ir vēl sliktākas. Es it kā novērtēju sevi un zināju, ka esmu pelnījusi ko vairāk, ko labāku, tomēr, kamēr tas nebija, dzīvoju, kā ir, uzkrājot pieredzi. Bet varbūt tas laiks arī tieši ar to bija labs, jo tikai esot ar neīstajiem, es sapratu, ko gaidu, ko gribu, kam esmu vērta.
Un tad tik tiešām nāca viņš. Vīrietis, par ko biju sapņojusi, kuru biju cerējusi satikt, kura vērta es sev šķitu. Sākumā gan tam nebūt nespēju noticēt, mūsu tikšanās uztvēru piesardzīgi, sev nemitīgi atkārtojot, ka viņš tikai paspēlēsies un viss, sev nemitīgi iegalvojot, lai neiemīlos. Bet vinš mācēja panākt pretējo. Viņš, lēnām un neatlaidīgi mani iekarojot, pierādīja, ka negrib tikai paspēlēties ar mani, ka viņa jūtas ir nopietnas. Tas bija viņš, kurš pirmais atzinās man mīlestībā (pirms tam pilnīgi neviens to nebija darījis, atskaitot vienu, kas man šos trīs vārdus stāstīja jau pēc pirmās tikšanās, līdz ar to laupot jebkuru ticamības momentu, un otru, kas vairākkārtīgi skaidri un gaiši pateica, ka nemīl mani, kaut dzīvot bez manis nespēj), un es pirmo reizi ko tādu pateicu tikai teju gadu pēc viņa atzīšanās, kad arī pati sapratu, ka tā nav tikai iemīlēšanās. Tas bija viņš, kas piedāvāja dzīvot kopā, atstājot savu dzīvi mazpilsētā un pārnākot uz Rīgu sākt visu no jauna. Tas bija viņš, kas ierosināja paņemt suni no patversmes, tādējādi uzņemoties atbildību par vēl kādu, ne tikai mums, un dibinot mūsu mazo ģimeni. Viņš galu galā bija tas, kas pirmais iemācīja mani no mīlēšanās saņemt baudu un sasniegt orgasmu, nevis tikai apmierināt vīrieti.
Viņš bija viss tas, ko es jebkad biju vēlējusies. Protams, bija arī nevēlamās blakus lietas, banku problēmas, draudošā krimināllieta, visa zaudēšana, arī mazāk globālas problēmas, kā krākšana, pārspīlētais pedantisms, iesāktā pamešana u.t.t. Tomēr viņš taču bija tikai cilvēks, tāpēc ar lielajām problēmām kopā tikām galā, bet šos viņa mazos mīnusiņus es iemācījos iemīlēt un pieņemt viņu tādu, kāds viņš bija. Jo viss pārējais tos atsvēra.
Pirms mūsu attiecību perioda dzīve no šībrīža situācijas atšķiras vien ar to, ka tad es cerēju, ka kaut kad arī man būs lieliskas attiecības. Man bija kaut kāds sapnītis, ko sasniegt, pēc kā tiekties.

Dr, es ticu, ka varu būt forša arī bez mīļotā vīrieša blakus, bet... reāli dzīvē ir pilnīgi pretēji un to apzinos tikai tagad, paskatoties uz visu, kas bijis. Pārējie teicamie amati nepazuda, vien tagad es tāda vairs neesmu.
Nu, nespēju es satikties tagad ar ģimeni. Negribu, lai viņi redz, cik patiesībā esmu vāja. Turklāt man ģimene liela, jebkura tikšanās nozīmē satikt visus, atbildēt uz visu jautājumiem, kāpēc neesmu precējusies un kāpēc izšķīros. Man vienkārši nav tam spēka, tāpēc šobrīd no ģimenes distancējos. Turklāt neesot vairs kopā ar draugu, man vairs nav iespējas katru nedēļas nogali aizbraukt uz mājām, apciemot ģimeni. Braukt ar sabiedrisko transportu ar suni nav ne viegli, ne lēti.
Nu, nespēju es darbā padomāt par darbu un koncentrēties, lai arī kā censtos. Pieļāvu jau kļūdu līgumā, vien labi, ka to atklāju pati pirms atdošanas klientam. It kā kā robotiņš strādāju, tomēr nepamanu būtiskas nianses. No vienas puses domāju, ka man vajag prasīt pāris brīvas nedēļas, lai tiktu ar sevi galā, bet reāli saprotu, ka tas mani grūdīs tikai vēl dziļākā purvā, jo gan pagājušās, gan šīs brīvdienas ir vienkārši murgainas un viss, ko es daru, ir pinkšķu. Darba dienās, lai arī nespēju koncentrēties, tomēr kaut kā ir vieglāk. Darbā tomēr nedaudz ir jāsaņemas, nevaru sēdēt nošņaukājusies un liet asaras.
Par pasākumu organizēšanu vispār šobrīd nerunāsim. Tam vajag pat ļoti daudz enerģijas, kuras vismaz šobrīd man nav...

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: rudzupuķe
Datums:   05.09.2010 12:41

Ar to,ka tevi pameta tavs mīļotais- tava dzīve neizbeidzas,tev ir jāmācās dzīvot pašai savu dzīvi.Tevī ir daudz kompleksu,kas tev neļauj būt laimīgai,un kāda jēga tev no tās lielās raudāšanas-nekāda,tik sabeigsi savu veselību.Un,kurš tev liedz tagad atrast vēl kādu sapnīti pēc kā tiekties.Katra diena mums atnes kaut ko labu,jauku,tik pašiem jāprot tas labais paņemt.Tavā dzīvē bija jauks cilvēks,kas tev daudz iemācīja,un tici,ka vēl tikpat daudz jaukus cilvēkus satiksi.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: harisa
Datums:   05.09.2010 18:03

interesanti, kas tev ir iestaastiijis ka tev jabuut teicamai...
parasti jau panaakumus un atziniibu sanem "stervas":)))

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: YTC
Datums:   06.09.2010 09:18

Tak es tevi neapsmeju un nenosodu, un sāpe ir liela. Tagad. Tikai cenšos pateikt, ka tev priekšā ir vēl daaaudz laika dziedēt brūces. Vairāk, nekā tev šobrīd liekas. Jā, nu grūti ir eksistēt pašreizējā bezsvara stāvoklī, brīvā kritienā, bet tici, ka tas reiz beigsies, un tu laimīgi piezemēsies diezgan mīkstā pļaviņā.
Tikai līdz tam vēl kaut kas jāsaliek pa plauktiem.
Un nevajag absolutizēt katru neveiksmi.
Skaidrs, ka visiem mums laimīgas mīlas periodā pieaug spārni, darba spējas ceļas, mēs esam stiprāki un visu varam. Un, kad piedzīvojam krahu, iestājas apjukums un sēras, pasaule kļūst pelēka. Bet tur pa vidu arī vēl kaut kam jābūt.
Pēc tā, kā tu apraksti savas bijušās attiecības, ir redzams, ka tām ir kas kopīgs, tāds, kas atkārtojas. Vispār es tev ieteiktu izlasīt grāmatu "Sievietes, kas mīl par daudz", tur ir izanalizēti sērijveida attiecību modeļi ar cēloņiem, kurus var novērst, ja tos atpazīst un izprot.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: minx
Datums:   06.09.2010 10:58

Tu par daudz koķetē ar sērām par to, kā bija un kāda Tu esi nabadzīte. Tas viss ir saprotams, šī sāpe, ne Tu pirmā, ne pēdējā, bet ja Tu par daudz aizrausies ar apraudāšanu, Tu vari ieslīgt depresijā.

Tēlaini izsakoties, Tu patreiz esi cilvēks, kam ir brūce no kuras tek asinis, un Tu sēdi un tīksminies, kā man iedūra, bet nekas par to neliecināja, kā viņš tā? Viņš bija tik tāds un šitāds fantastiks... 2009.gada Ziemassvētkos viņš man uzdāvināja to, 2008.gada vasarā mēs piedzīvojām šito...pavīd smaids, cik tas bija skaisti, tad atskārsti, ka Tev brūce, sāc raudāt un tad atkal viss no gala: atmiņas cik skaisti un kapēc viņš tā? Tikmēr asinis tek un tek... Tu paliec bezspēcīgāka un apātiskāka ar katru zaudēto asins daudzumu...

Lūdzu, saņemies! Apraudāt ir normāli un dabiski, bet saņem savus spēkus uzlikt apsēju savai brūcei, lai nav konstanta šoka par brūci. Nodarbini sevi, maksimāli likvidē to, kas liecina par ievainojumu, jā, naktīs būs grūti, bet ar ciešu apņemšanos laiks ir brīnumdaris un dziedēs Tavu sadragāto sirsniņu.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: minx
Datums:   06.09.2010 11:07

Un par to, ka viņu piesaistīja tieši Tavs naivums un bērnišķība, varbūt ar laiku viņš aptvēra, ka viņam vajag blakus nobriedušāku cilvēku, kas spēj uz kaut ko paskatīties tik pat ciniski kā viņš, jutās nesaprast, ka Tu jau visu redzi tik saskaistinātu.

Mums laulāto kursā vadītāju pārim bija viedi vārdi, ka īpašības, kas sākumā patikušas, nereti ar laiku sāk kaitināt... Tā mēdz būt. Un ir traki, ja cilvēks nespēj Tevi mīlēt tieši tādu, kāda esi, ar visām Tavām izmaiņām gadu gaitā. Varbūt viņam, līdz ar saviem dzīves pārdzīvojumiem mainījās tēls, par ideālo sievu, varbūt viņš Tevi redzēja to, ko vēlējās nevis to, kas biji? Lai nu kā, no tā nekas nemainās, nav tavas vainas, nedz viņa - cilvēki kļūdās; viņš izvēlējās aiziet, viss, punkts. Atlaid. Beidz analizēt. Nereti laika atstatums palīdz labāk ieraudzīt notikušo, jo patreiz prāts karsts.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Minka
Datums:   06.09.2010 11:10

Bet šajā ir arī gaišā puse!!! Saskati to! Kad aizgāja viņš tev atstāja visu, ko bijāt sarūpējuši, tici man cits tev censtos atņemt visu, un vēl pazemotu! Protams ir sāpīgi un tā...bet nekas jau tāds ārkārtējs nav noticis, galvenais ir tā kārtīgi izraudāties un tad ņemt un atpūsties! Redzēsi pāries, tikai nevajag dienu no dienu sevi kurināt!!!!

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: reno
Datums:   06.09.2010 11:53

uzmanies, ka nesāc izbaudīt savu nelaimi

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: Kamõn
Datums:   06.09.2010 16:41

Nu tad ej un nošaujies bez sava stulbā vīrieša. Kas tas par ideālo veci, bez kura Tu neesi nekas?

Ja neesi nekas un tā par sevi domāsi, tad arī nebūsi nekas. Nav jēgas dzīvei. gulies kapā un taisi acis ciet.

Tev šeit doti tik skaisti un gudri padomi, ka psihologi un bestselleru autori var pastāvēt labi tālu ratiem, bet Tu vienalga uzraksti veselu sacerējumu par savu puisi.
Tev patīk, ka Tev sāp.
Tev patīk, ka Tu esi nekas bez viņa.
Tev patīk jebkādas emocijas, arī negatīvas, jo no tām Tu uzpildies un dzīvo.

Tu tak labi saproti, ka problēma ir nevis viņā un attiecībās, bet Tevī pašā.

Un jo vairāk šeit Tevi atbalstīs, jo vairāk Tu no tā vārīsies un dzīvosi.

Aizmirsti viņu. Savu dzīvi. Iemīli beidzot sevi. Tu esi Sieviete. Tu esi mīlestība, Tevī ir mīlestība, Tu vari mīlēt suni un kaķi un būt laimīga. Tev nav jāmīl tieši Viņš, pat ja Tev liekas, ka viņš ir Dievs.

Un atceries, patiesi mīl tikai tas, kas spēj palaist savu mīļoto dzīvē arī tad, ja viņš nevēlas vairs Tevi blakus.
Ja Tu mīli, tad atbrīvo viņu. Ne tikai reāli un materiāli, bet arī garīgi. Palaid viņu vaļā.

Un nedusmojies uz mani.
Iemīli sevi, atrodi laiku sev, atrodi hobiju sev, un pēc gadiem Tu sapratīsi, ka mīlestībai nav robežu, nav konkrētu objektu, mīlēt var daudzus un dajebko, un mīlestības objektam nav pienākuma Tev atbildēt...>Bet kad Tu būsi laimīga par to vien, ka mīli, Tev neko citu nevajadzēs...Ja Tu zinātu, cik nelaimīgs ir cilvēks, kurš nespēj mīlēt...bet Tu spēj...Tad baudi to...priecājies...
Un neaizmirsti par sevi.

p.s. o, piedod par haosu manās pārdomās...
Mīli viņu un priecājies par viņu..
Ja tiešām mīli.
Nevis raudi un bēdājies par sevi...



 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   07.09.2010 11:05

OK, varu jau te sevi neanalizēt. Vienkārši pateikt - jā, saprotu un pieņemu šeit rakstīto. Viss būt ok. :) :) :) Bet rakstu jau tikai tāpēc, ka nav ok.
Saņēmu piektdien arī sava psihologa psiholoģiskās izpētes atzinumu. Neko jaunu neuzrakstīja, bet izlasīt to no trešās personas viedokļa un tad pieņemt un ar to strādāt ir daudz vieglāk, kā vienkārši pašai apzināties. Atzinumā gan vairāk par mani, kāda esmu, ko jūtu, kā rīkoties.
Bet vizītēs runājām arī par draugu. Un viņas atzinums bija līdzīgs Rudmates šeit norādītajam. Par to, ka asociējos draugam tikai ar viņa dzīves melno posmu, tāpēc tagad, kad viņš mēģina sākt jaunu dzīvi, un viss manis stāstītais par to liecinot, viņš apzināti vai neapzināti atsakās no visa, kas viņam varētu atgādināt par piedzīvoto murgu. Un par to gadu, kad viņam it kā piespiedu kārtā bijis viss jādara. Šī ilūzija par piespiešanos rodas no tā, ka viņa apziņa konfliktē ar zemapziņu. Viena saka, ka viņš mīl mani un viņam ir jābūt kopā ar mani, bet otra - ka esmu viņa krīzes dalībniece, tāpēc mani jāatstāj. Zemapziņa nešķirojot, kādā sakarā biju saistīta ar viņa krīzi, ka tā bija palīdzēšana, nevis novešana krīzē. Zemapziņa zin, ka tad biju ar viņu, tātad esmu slikta, viss, ko daru ir slikti, mani kā slepkavas liecinieci ir jānovāc. Mierinājums man tāds, ka arī viņam, psihologaprāt, mūsu attiecības bija nozīmīgas, tāpēc viņš to gadu pūlējās visiem spēkiem savu zemapziņu nomākt. Ar visiem pārējiem draugiem no tā laika viņš jau sen nekomunicē, bet pie manis vēl palika, jo tas, kas mūs saistīja, bija ļoti spēcīgas jūtas. Tomēr pie apstākļiem, kad viņš nebija psiholoģiski stiprs cilvēks, nemeklēja palīdzību pēc tās psiholoģiskās spriedzes, ko pārdzīvoja, kā arī nespēja uztvert notiekošo kā vienkārši labu pieredzi, mūsu attiecības būtu izjukušas ātrāk vai vēlāk, jo vienā brīdī tā viņa daļa, kurai asociējos ar visu slikto, būtu uzvarējusi to daļu, kas mani mīl. Un, jā viņš norādīja arī to, ka juristi nereti pieļaujot šāda veida kļūdas, jo tiem ar savām zināšanās gribas vilkt ārā mīļoto no bedres. Tā esot tīri cilvēciska tieksme, kas šķiet pašsaprotama, tomēr ir kļūdaina. ja viņam bija vajadzīga juridiska palīdzība, viņam tā bija jāsaņem no malas, nevis no mīļotās sievietes. Bet mēs to nezinājām, tāpēc pieļāvām kļūdu.
Lai gan zinu, ka priekšā vēl ir garš ceļš, lai tiktu galā ar to tukšumu, kas man tagad ir, īstenībā šis viedoklis par šķiršanās iemeslu mani savā ziņā nomierināja, jo sapratu, ka jūtas vienkārši nepagaisa, es nebiju nemīlama, nav citas sievietes, vienkārši pieļāvām kļūdu un attiecības agri vai vēlu būtu izjukušas. Lai tās noturētu vai atjaunotu, viņam būtu jāmeklē psihologa palīdzība. Tas, vai viņš to darīs, ir tikai atkarīgs no viņa. Mani visvairāk visu laiku nomocīja tas, ka bija ļoti daudz neatbildētu jautājumu, nesapratu, kāpēc un kā tik pēkšņi var atteikties no mūsu attiecībām. Tā kā psihologa izteiktais viedoklis man savā ziņā deva atbildes uz šiem jautājumiem, tagad ir par knipucīti, un tomēr vieglāk. Atbilstoši psihologa ieteikumam, uzrakstīju draugam vēstuli. Vienkāršu, ka esmu nonākusi pie kaut kādas atbildes, ka nevainoju viņu, ka pasaku paldies par visu to superīgo, kas mums bija, ka varam palikt forši draugi, ka palīdzēšu viņam arī turpmāk, jo vēl maksātnespēja izejama (sačakarējusi jau visu ar savu palīdzību esmu, vairs nav, ko zaudēt :D). Aizsūtīju viņam un tāds savāds miers bija. Jācer, ka viss ies uz labo pusi.
Vakar man piezvanīja arī drauga mamma. Arī viņai šī pēkšņā šķiršanās ir šoks, viņa tam netic, ka tās ir beigas, un viņa uzskata, ka viss būšot labi, ka ar mums viss būs kārtībā.
Nezinu, kā būs, bet labi, ka vismaz saprotu, kāpēc tas notika.
Un īstenībā sāku domāt par Bites teikto par to, ka man dzīve visu pasniedz uz spilventiņa. Lai arī vēl joprojām ir grūti šo mūsu ideālās pasaulītes izjaukšanu kā spilventiņu, tomēr, kārtīgi visu apdomājot, es sāku apzināties, ka man stāv blakus kaut kāds sargeņģelītis, jo, tfu, tfu, tfu, man, salīdzinot ar citiem, tomēr dzīvē ir daudz maz paveicies. Arī lietās, kuras sākumā grūti par veiksmi uzskatīt.
Darbā - kad aizgāju no savas pirmās nopietnās darba vietas, kur, lai arī man patika darbs un daudz ko iemācījos, turklāt darba devēja man bija autoritāte, jo viņu daudzējādā ziņā apbrīnoju un no viņas noteikti esmu ietekmējušies šībrīža darbā, tomēr jutos nenovērtēta, kur visu laiku atrados zemāk par kādu un visi mani mēģinājumi sevi pierādīt, tika noniecināti un aplauzti, es pēkšņi dabūju darba vietu ar daudz brīnišķīgiem kolēģiem. Turklāt šajā darba vietā, lai arī strādāju tikai par biroja administratori, personāla daļas vadītāju un vērtētāju, visi mani slavēja, apbrīnoja, pateicās par to, ko daru, pat juriste pati nereti nāca pie manis pēc padomiem. Kad mums bija Ziemassvētku balle, šefi teica runu par mani. Atvadu ballē no šī darba visi izteica nožēlu, ka aizeju. Uz balli ieradās pat abi šefi. Kad aizgāju no šī darba salīdzinoši mazās algas dēļ, automātiski ieguvu darbu, kurā guvu lielu pieredzi, kaut arī darba devējs atkal izrādījās tāds, kas īsti manus pūliņus nenovērtēja. Lai arī alga bija laba, man pietrūka tās lepošanās ar mani, izaugsmes iespējas, fakts, ka atkal biju kādam palīgs, nevis pati juriste. Vairākkārt apsvēru iespēju aiziet no šī darba, taču nezināju, vai atradīšu ko citu. Te pēkšņi vienā dienā darba devējs paziņoja, ka viņa paliks viena juriste, palīgs viņai vairs nav vajadzīgs. Tas jau turklāt bija laiks, kad sākās krīze, kad darbiņi vairs nebija. Kad man sāka jau trīcēt rokas par nākotni, pēkšņi ar mani sazinājās kolēģis no iepriekšējās darba vietas, ka juriste iet dekrētā, un viņiem vajag citu juristi, lai eju es atpakaļ. Pēc neilga brīža zvanīja pats šefs, kā man ar darbiem, vai negribu iet atpakaļ jau par juristi. Protams, gribēju. Atgriezos atpakaļ savā lieliskajā darba vietā. Lai arī sākumā it kā tikai uz laiku, kamēr aizstāju otru juristi, tomēr, kad viņai pienāca laiks nākt atpakaļ, šefi jau bija nolēmuši paturēt mani, jo vairāk zināju, ko nezināju, mācījos. Bet es darīju darbu, kas man patiešām patika. Turklāt visu pati, nevis kāda labā. Un šī sajūta ir neatsverama. Līdz ar to, lai arī bija darba vietas, šķietami sliktas, kurās ne reizi vien lēju asaras, ka mani nenovērtē, tomēr bez tām es nebūtu tā, kas esmu tagad.
Attiecībās - ja nebūtu bijis pirmais puisis, kas mani nenovērtēja, es savu mūžu nebūtu iepazinusies ar puisi, kas mani iepazīstināja ar manu tagadējo draugu. Ja nebūtu tālāko neveiksmīgo attiecību, mēs nebūtu ik pa laikam satikušies, pavadījuši laiku kopā. Ja nebūtu ar pirmo puisi izšķīrusies, es nedotos aktīvās izklaidēs ar savu labāko draudzeni un attiecīgi neiepazītos ar nākamo puisi. Ja nebūtu šī puiša pēkšņā atgriešanās pie bijušās, es nebūtu rakstījusi salkanu dienasgrāmatu draugiem.lv, kur sākām saraksti ar citu puisi, kas sniedza padomus, palīdzēja, rezultātā tā kā sākām satikties. Lai arī nekas nopietns, jo šoreiz bijām mainītās lomās, kad pieķēries bija viņš vairāk kā es, jo biju jau nocietinājusies, tomēr patīkami, kad kāds blakus. Galu galā, ja nebūtu viņa, es nekad nebūtu iegriezusies kaut caurbraucot tajā mazpilsētā, kur dzīvoja mans tagadējais draugs. Ja mēs nebūtu braukuši ekskursijā, mēs nemūžam nebūtu apstājušies tieši pie tā benzīntanka, kur bija arī Viņš. Mēs nebūtu atkal satikušies un nebūtu radušās tās ideālās (jā, zinu, ka vēl aizvien tās par tādām saucu) attiecības, kas mums bija. Viss notika tik likumsakarīgi un secīgi, ka neviļus sāc tomēr ticēt liktenim. Lai arī brīžiem šķita, ka viss zaudēts, tomēr ātri vien zaudējums tika pārvērsts kaut kā ieguvumā.
Pat ar bērnu, ko iepriekš jau minēju. Pat tad man šis trieciens tika pasniegts "Uz spilventiņa". Visticamāk es būtu tomēr veikusi abortu, jo viņu neplānojām, tomēr viņš pats visu nokārtoja, ieperinoties ne tur, kur vajadzēja. Lai gan sāp gan viens, gan otrs, tomēr, ja būtu jāsalīdzina vaina sajūta par pašas atteikšanos no bērna vai vienkārši tā zaudēšanu, jo nav citas izejas, es noteikti izvēlos otro. Tas nenoliedzami bija mazāk sāpīgi, kā varēja būt. Arī apkārtējo (ārstu, medmāsu, slimnīcas biedreņu) attieksme šādā gadījumā nenoliedzami bija daudz saprotošāka, kā tā varēja būt pretējā gadījumā.
Pat par naudiņām visu laiku vairāk vai mazāk viss ir nokārtojies. Ir bijuši grūti periodi, taču nekad nav bijis tā, ka nebūtu, ko ēst. ir bijis, kad makā nav ne santīma, bet vienmēr situācija kaut kā atrisinās. Piemēram šī jaunā gada sagaidīšana. Bija mēneša beigas, makā ne santīma, tā kā aizbraukt uz laukiem pie ģimenes nevarēju, draugs ārzemēs, kopā būt nevaram, bijām tikko ievākušies jaunā dzīvoklī, māja bardakā, tapetes jālīmē. Vecgada diena bija tāda, ka asaru kamols kaklā. Paliku svinēt viena ar saviem dzīvniekiem neizremontētā dzīvoklī. Un te pēkšņi māsa ar savu ģimeni uztaisa pārsteigumu un atbrauc jauno gadu sagaidīt pie manis. Māja bērna čalu pilna, sunenei māsas suns draudziņš, viņi ar savu svētku mielastu. Viena no labākajām jaunā gada sagaidīšanām :)
Kad tētis nomira. Bija ļoti, ļoti smagi, vēl jo vairāk tamdēļ, ka viņa nāves dienā nebiju ar viņu, lai gan biju solījusi būt. Tā bija arī viņa dzimšanas un vārda diena, kad biju solījusies aizbraukt mājās. Bet toreiz apstākļu sakritības dēļ to nevarēju. Un viss, tā arī viņu vairs neredzēju. Lai arī pasaulīte sabruka, tomēr pēc tam man lielisku uzlabojās attiecības ar mammu un tagad tās ir pat vairāk kā labas. Man ir vislabākā mamma :) Kad man kaut kas tika atņemts, es kaut ko arī ieguvu.
Un tā ikreiz. Kad liekas, ka ir dimbā, kaut kā ir izdevies izkulties. Kaut kas palīdz.

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: :(
Datums:   07.09.2010 11:06

Ak, dies, cik gari sanāca :) Es atvainojos :)

 :(
Autors: Kamõn
Datums:   07.09.2010 11:55

Ech, labprāt uzrakstītu anonīmi, bet tas ir pret maniem principiem, tāpēc - piedod, bet:

Tu man apniki jau šeit. Tevis un Tavu tekstu ir par daudz. Par daudz ir visur redzamā Tava kompleksainība. Jēziņ, Tu esi tik nogurdinoša. Es saprotu, ka Tev sāp un Tu nespēj saprast, kāpēc un PAR KO?

Atbilde ir Tevī pašā. Tu esi visa problēma.
Un Tev jāpasakas puisim (dievam, liktenim, karmai, kam gribi), ka Tev tika dota iespēja izbaudīt šo kopdzīves gadu. Katrs satiktais cilvēks mums tiek sūtīts, lai mēs kaut ko mācītos, lai pildītu kādu misiju (sūtību), lai labotu savas sliktās īpašības, lai izmantotu savas labās īpašības un tā tālāk.
Tu biji kā Dieva palīgs savam draugam, Tu tiki atsūtīta viņam, lai palīdzētu. Tava misija ir beigusies.
Saņemies un izbaudi, ka esi kādam palīdzējusi. Un tiklīdz Tu viņu palaidīsi, atradīsi jaunu draugu.

Piedod. :(



 Re: Viņš aizgāja...
Autors: bite
Datums:   07.09.2010 11:56

Priecājos par Tevi. Ka sāc saprast, novērtēt, iekšēji pateikt paldies par bijušo, ka saņemies, rīkojies, dari.
Atveseļošanās posms nevienam nevar būt īss un viegls, būs jau atkal kritumi un šaubu mirkļi, bet pamazām kļūs vieglāk. Beigās novērtēsi arī visu pārējo.
Protams, turpini rakstīt šeit. Arī šāda komunikācija bieži palīdz sakārtot domas. Visriebīgākā sajūta ir, ka esi viens un ar savām domām vari pērties tikai pa apli. Veiksmi Tev!

 Re: Viņš aizgāja...
Autors: bite
Datums:   07.09.2010 12:06

Lai arī lielākoties man patīk Tavi teksti, bet šoreiz tas nebija labi, Kamõn.
Cilvēki drīkst būt dažādi, tas daiļo pasauli.
Cits jau no dabas ir ar "aknām". Ko līdz uzbrēciens tam, kurš tāds nav?
Meitene daudz ko ir sapratusi un pamazām sāk piecelties, par to viņu cienu. Man nepatīk šī svaidīšanās ar akmeņiem.

 bite
Autors: Kamõn
Datums:   07.09.2010 12:13

Zinu, man pašai nepatīk.
Bet reizēm tikai tādi teksti spēj cilvēku pamodināt.
Nekādas žēlošanas, ir nepieciešama izķidāšana. Viņai sevi ir jāķidā, lai viņa saprastu, kas notiek, kāpēc notiek, ko Kāds ir gribējis viņai pateikt, kā labā tas notiek un tā tālāk...
Palasi viņas tekstus un iedziļinies. Un Tu sapratīsi, par ko es runāju.

Šoreiz nav svarīgi, vai tas, ko es daru - ir labi vai slikti. Un nav svarīgi arī tas, kas es zaudēšu simpātijas kāda acīs.
Man žēl, ka cilvēki tērē laiku sevis žēlošanai, nevis analizēšanai un atbilžu meklēšanai.

ech, labprāt par to ilgāk parunātu, bet domāju, ka tāpat tas aizietu tukšām sienām.

 Re: Kamõn
Autors: bite
Datums:   07.09.2010 12:23

Kad ir sāpju šoks, ne katrs uzreiz spēj sākt visu analizēt. Citam vienkārši vēl nav šādas pieredzes, ir cilvēki, kuri visu mūžu meklē vainīgos, tā arī neko neiemācoties.
Es autores tekstos beidzot redzu izaugsmi, to, ka viņa sākusi vērtēt un novērtēt. Drosme ir arī uzrakstīt plašai auditorijai savas izjūtas, turpināt rakstīt, tas vien nozīmē, ka cilvēks sāk meklēt atbildes.
Ja autore uzrakstītu divus teikumus un klusētu - visi nodomātu - re, kur labi, tādus foršus padomus sadevām, nu re, sirds nomierinājās un viss ir kārtībā. Nebūsim liekuļi, nevar tā uzreiz viss būt kārtībā.

 bite
Autors: Kamõn
Datums:   07.09.2010 12:28

Atvadoties -
nevar mīlēt to, kas pats sevi nemīla un neciena.


Autorīt, lai veicas!!!
Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr. ;)

 Re: bite
Autors: :(
Datums:   07.09.2010 13:35

Viss kārtībā, Kamon, respektēju arī Tavu viedokli. Piedod, ka apniku, bet šoreiz man vnk vajag izrunāties kaut ar klaviatūras palīdzību un šoreiz esmu diezgan egoistiska, ka man gandrīz vienalga, ka kādam mani ieraksti nepatīk. Šī ir kā mana publiska dienasgrāmata, sirds izkratīšana. Tas nav obligāti kādam jāpatīk. Priecājos, ja kāds ko iesaka un viss. Arī negatīvi ieraksti ir ieraksti :)

 Re:
Autors: reno
Datums:   07.09.2010 19:47

man sajūta, ka tāda gaiša pamalīte sāk rādīties:))

 Re: autorei
Autors: bite
Datums:   08.09.2010 08:28

Raksti. Iekš viena miera, cik plaši vien vēlies. Ja jūti, ka tā spēj ko no sevis norakstīt nost un paliek vieglāk, tātad tev tas ir vajadzīgs. Katram atbildes nāk savā veidā.

Tik forši ir pateikties par sīkumiem, kuri nemaz nav sīkumi, bet tādas dāvanas tieši tev. To tu sapratīsi.
Kad kurpnieks piekrīt uz vietas salabot kurpītes, speciāli iznāk no sava aizgalada un noliek tās pie kājām kā karalienei.
Kad satiec senu, mīļu draugu, ar kuru kādreiz ir bijušas spēcīgas jūtas. Jūs sēžat blakus un ēdat avenes, nav vairs kaisles, nav mulsinošu pieskārienu, bet viņam no sirds interesē, kā tev iet. Viņam ir laiks, daudz laika tieši tev. Un atvadu apkampienā ir vārdos neizsakāms siltums un nav ne vismazākās nožēlas. Ir labi.

 Re: autorei
Autors: :(
Datums:   08.09.2010 14:18

Jā, bite, tas tik tiešām bija man vajadzīgs. Skan muļķīgi, bet ir vajadzīgs nevis uz papīra pa kluso savā dienasgrāmatā, bet šeit, publiskā telpā, izteikt, ko jūtu, ko pārdzīvoju, uzdot, iespējams, neatbildamus jautājumus... Jo šeit atšķirībā no dienasgrāmatas varu saņemt atbildes. protams, manā ziņā, cik no tām pieņemu, cik nē, bet notiek domu apmaiņa, prāta vētra par to, kas varēja notikt, kādi varēja būt iemesli, ko varētu darīt u.t.t. Un tas palīdz. Ne uzreiz, bet ar laiku. Kaut vai, lai pasmaidītu par galīgi nepieņemamu viedokli vai pretotos citam viedoklim, bet es kaut ko daru. Un tā, lai arī drusku, bet ir vieglāk :)

 Re:
Autors: bite
Datums:   08.09.2010 15:54

Labais atnāk tad, kad to negaidi. Šodien man tam bija uzskatāms piemērs. Un cilvēks ir jocīga būtne, pat nezinu, vai īsti priecājos.
Lai cik absurdi tas neliktos, pati esmu piemērs tam, ka vēlāk esmu sapratusi savu ciešanu jēgu un bijusi pateicīga par tām.

Vakar redzēju milzu reklāmu : VISS BŪS LABI. Nav nozīmes, ka sīkiem burtiem apakšā bija kaut kāda partiju reklāma. Mani tā fascinēja šis milzu teksts, tāds foršs apsolījums.
Ja varu uzklausīt vai palīdzēt, varam apmainīties meiliem.


 Re: Re:
Autors: :(
Datums:   15.09.2010 12:20

Atvainojos, ka biju pazudusi nedaudz, bet tiem, kam manis bija par daudz, gan jau tieši laikā.
Biju nedaudz tā kā nomierinājusies, tad vakar biju beidzot pie astroloģes un… slūžas atkal vaļā. Nē, nu kopumā jau no astroloģes ieguvu daudz vairāk, nekā no tiem psihologa apmeklējumiem, kur tikai kaudzi naudas izdevu, bet… es laikam kaut kur dziļi, dziļi sirsniņā cerēju, ka astroloģe pateiks to, ko gribu dzirdēt, ka Viņš ir man īstais, ka Viņš atgriezīsies, ka būsim laimīgi kopā līdz mūža galam u.t.t. Diemžēl neko no tā visa nedzirdēju.
Tomēr pat astroloģe bija spiesta atzīt, ka mūsu attiecībās ir redzama ļoti augsta abpusēja patikšana (reti tāda esot redzama un, iespējams, tāda man vairs arī ne pret vienu vairs nebūs), pat likteņa piesitiens (iespējams, vecvecvec… vecvecākiem bijusi savstarpēja mīlestība), tomēr viņa neredz mūsu attiecības kā ideālas. Kā likteņa paredzētas un ar reti augstu abpusēju patikšanu jā, bet ne ideālas, jo esot liela smaguma klātbūtne. Turklāt tas, kas mums bija, bija ļoti interesantas, kaislīgas un ugunīgas attiecības (interesanta dēka, piedzīvojums), taču tās nebija modelis mieram un es (vai abi mēs) diemžēl meklēju stabilitāti attiecībās, kur tās nebija.
Par saderību astroloģe atzina, ka, ja es ar saderību saprotu laimīgu, mierīgu kopdzīvi līdz mūža galam, tad mēs neesam saderīgi, bet, ja es ar saderību saprotu kaislīgas, interesantas, aktīvas attiecības (ugunsgrēks, eksplozija), tad mēs esam pat ļoti saderīgi.
Attiecībā par attiecību izbeigšanu un gada izlikšanos, astroloģe atzina, ka jā, Viņam mūsu attiecībās patiešām bija visu laiku vajadzīga dzirkstelīte, jo tādas vienkārši bija mūsu attiecības. Un līdz ar to Viņš patiešām varēja pēdējo gadu visu darīt ar piespiešanos, kā to teica, jo bez dzirkstelītes, bez tās eksplozijas viņam kļuva garlaicīgi.
Vienīgais veids, kā es būtu varējusi šīs attiecības uzturēt, bija nemitīgi būt interesantai, noslēpumainai, neizdibināmai, tā lai otram visu laiku ir, ko vēl rakt un rakt. Taču tas esot smags darbs no manas puses, un vai man būtu vajadzīgas tādas smagas attiecības. Jo es neesmu skorpions (vai kas par zīmi, īsti neatceros), kam jo smagāk, jo labāk. Man vajagot vieglas attiecības un šīs tādas nebūtu bijušas nekad.
Taču papildus visam iepriekš minētajam astroloģe atzina, ka Viņam vēl ir jāatgriežas (kaut lai pabeigtu attiecības), jo attiecības šobrīd kartē nav pabeigtas. Taču atkal – līdz mūža galam kopā mierīgi un laimīgi nebūsim. Iespējams, ik pa laikam saskriesimies dzirksteļu uzplaiksnījumam, ugunīgām attiecībām, taču nedzīvosim visu dzīvi mierīgi kopā. Tas mans (savulaik mūsu) mazais sapnītis kopā sirmiem pastaigāties pa parku, rociņās sadevušies, ar mūsu suni un kaķi sirmiem blakus diemžēl nekādi nepiepildīsies. Ne ar viņu, jo ar viņu mums paredzētas pilnīgi cita veida attiecības.
Un nākamā bija lieta, kam es vispār nebiju pietiekamu uzmanību pievērsusi un ko vispār astroloģei neprasīju, bet par ko viņa pati sāka runāt. Proti, par naudu. Viņa vērsa manu uzmanību uz faktu, ka naudas bāzē mums esot totāla nesaderība. Es nesatraucos par naudu, bet Viņš satraucas. Viņš nevar justies labi, ja nav naudas. Un astroloģe neredz, ka Viņš kaut kad kaut ko liktu mūsu kopējā makā, viņš tikai ņemtu ārā, taču tas nav Viņam pieņemami un raksturīgi, un viņš uz to nekad neparakstītos, tāpēc šī būtu lieta, kas mūsu attiecībām vienmēr traucētu.
Turklāt attiecībā uz Viņa problēmām ar kredītiem un visu, kas ar to saistīts. Pēc kartes Viņam no kredītiem esot jāmūk pa gabalu, un astroloģe nesaprot, kāpēc Viņš vispār ar tiem ir saistījies, jo viņš bija par mata tiesu no cietuma. Tai pat laikā viņa norādīja, ka Viņam pašam vajadzētu ar visu tikt galā, bet viņš to nevar bez manas palīdzības. Un tāpat Viņš vēlreiz ielīdīs līdzīgās ziepēs, jo nav saņēmis mācību. Par katru pieļauto kļūdu esot jāsaņem mācība, bet es šoreiz viņu no šīs mācības saņemšanas ar savu palīdzību esmu izvilkusi. Ar savu palīdzību jaucu pasaules kārtību.
Nu, lūk, un visa iepriekš minētā sakarā šobrīd atkal ir tā, ka nekā. Zinot, ka pats liktenis ir mūs savedis kopā, man gribas ticēt tām romantiskajām filmām ar laimīgām beigām un nespēju saprast, kā var savest kopā tikai tādām ugunīgām attiecībām, ko vienmēr esmu raksturojusi kā relatīvi virspusīgas, nevis dziļām, mierīgām, mīļām attiecībām…


PS-Bite, uzraksti, lūdzu, savu e-mail!

 Re: Re:
Autors: bite
Datums:   21.09.2010 10:34

Tā kā cenšos turēt savus solījumus - klio122@inbox.lv

Putrā tu esi pamatīgā ar visiem psihologiem , astrologiem. Astroloģei būtībā nodiktēji SAVAS domas, ka nekā labāka tev nebūs un nav iespējams būt, jo tu pati tā esi iedomājusies.
Tu augsi, kļūsi dziļāka, tev nav ne jausmas, ko tu vēl esi spējīga just, kā tas būs, kadā prieka-sāpju amplitūdā tas iespējams.
Nediktē dzīvei savus scenārijus! Paldies Dievam, tie netiek ņemti vērā.

 Atbildēt uz šo ziņojumu
 Tavs vārds:
 Tavs e-pasts:
 Temats:
Informāciju par pievienotiem komentāriem nosutīt uz manis norādito e-maila adresi
  Autorizācija   *